Domāju, cik tas viss maksā un kāpēc viņš var atļauties visu, un citi rakņājas pustukšajā maciņā un rēķina, vai pietiks maizei līdz algai.
109.
Domāju, cik tas viss maksā un kāpēc viņš var atļauties visu, un citi rakņājas pustukšajā maciņā un rēķina, vai pietiks maizei līdz algai. Arī mūsu skolas pedagogi skaita katru santīmu. Kāpēc Laimesmāte pret viņiem nav dāsna? Varbūt mums jāstrādā vairāk? Visi nevar būt biznesmeņi.
Vakarā Karīna ieritinās dīvānā man blakus. Par to esmu viņai pateicīga. Abi mani bērni mani tomēr mīl un žēlo. Sapnī es redzu Karīnas pērtiķi Konrādu aiz astes karājamies Tāļa greznajā viesistabā pie kristāla lustras, bet Spulis ar dubļainām kājām mīcās pa mīksto tepiķi un suņa niknumā aprej plīša radību, kas atdzīvojies un ķircina dzīvnieku. Uztrūkstos nosvīdusi. Ārā tiešām rej Spulis, tikpat nikni un neatlaidīgi. Uzmetusi pleciem mēteli, eju raudzīt, kas suni saniknojis. Neko neredzu. Laikam tikai suņa viltība, lai tiktu siltumā.
Ilgi nevaru iemigt. Atkal ņemu Ārijas Elksnes dzeju un uz labu laimi atšķiru lapas – dzejoļi trāpās paskumji, tomēr nomierinoši.
31.nodaļa
Kad Karīnai laiks sākt mācīties ģimnāzijā, Tālis paziņo, ka meitai skolas laikā jādzīvo pie viņa pilsētā. Kur gan citur? Tēvam tur ir māja, tur Karīnai sava istaba. Tālis viņu apgādās uz to labāko. Man labākajā gadījumā piederēs izejamās dienas nedēļas nogalēs. Pēkšņi es saprotu, ka Saulstūros man draud pilnīga vientulība. To gan esmu pelnījusi. Nu mans draugs ir tikai suns. Droši vien arī kaimiņos un darbā par to vīpsnā. Reizēm uzmācas domas, vai manai dzīvei vispār ir jēga. Vai savu misiju es neesmu jau piepildījusi? Sākt atkal no nekā? Toma suņa Spuļa kompānija jo dienas, jo kļūst neizturamāka. Atkal atsāku pa tabletei lietot nomierinošus medikamentus. Pati esmu sevi sodījusi ar vientulību: nav ne vīra, ne sirdsdrauga, bērni projām. Pat Rita, redzams, nepanes manas gaudas par dzīves kļūdām. Vai Spulis būtu palicis vienīgais, ar kuru izrunāties? Ka suns ir uzticīgs, to es biju lasījusi, taču suņa sēras par saimnieka zaudējumu redzēju pirmo reizi. Saulstūros suņi gandrīz nav bijuši. Takša liktenis izrādījās traģisks, un Tālis suni mājās negribēja. Mēs droši vien būtu slikti suņa saimnieki. Tagad saimnieku bija pazaudējis Spulis. Suni Toms pārveda mājās pēc kāda koncerta kā pusaugu kucēnu. Es tiku nostādīta fakta priekšā: “Te nu mēs abi esam, izlijuši un nosaluši.” Pēc izcelsmes suņuks bija jauktenis. Par viņa aristokrātisko daļu liecināja spicās ausis. Pats melns ar baltu priekšu un astes galu. Vārds Spulis sunim uzreiz iepatikās, liekas tas pēc skaņu sakopojuma atgādināja viņa iepriekšējo vārdu, ko mēs, protams, nevarējām atminēt. Suni Toms bieži ņēma līdzi savās mūziķa gaitās un sauca par diriģentu vai maestro. Spulis saimnieka aicinājumam vienmēr azartiski atsaucās. Es biju tikai barotāja un suņa aprājēja par pārkāpumiem. Spulis pie katras izdevības zaga no galda ēdamo. Tās laikam bija grūtās bērnības un agrīnās neaudzināšanas sekas. Pēc Toma pazušanas suns nespēja un nespēja piedot saimnieka neuzticību un izsludināja savu protestu bada streikā. Es pat mēģināju izprovocēt suni uz zagšanu, taču veltīgi. Vienaldzīgi viņš neizturējās tikai pret jēlu gaļu un arī to beidzot sāka ēst ar gariem zobiem. Vienu brīdi domāju, ka Spulis, meklēdams Tomu, aizies un neatgriezīsies, bet – nē: dzīvesvieta manam četrkājainajam draugam patika. Tikai uz mani viņš raudzījās, kā likās, ar pārmetumu pilnu skatienu.
