Anita nemierīgi sagrozījās, atvēra acis un laimīgi nopūtās. Pulkstenis rādīja tikai trešo stundu, un tas nozīmēja, ka vēl varēja pagulēt.
Anita nemierīgi sagrozījās, atvēra acis un laimīgi nopūtās. Pulkstenis rādīja tikai trešo stundu, un tas nozīmēja, ka vēl varēja pagulēt.
Iepriekšējā vakarā Anita bija mājās pārradusies vēlu. Viņa strādāja frizētavā, un visas daiļā dzimuma pārstāves vasarā gribēja būt skaistas. Jau laizdamās miegā, viņa pēkšņi ieraudzīja, ka mātes dāvātā Ķīnas roze blāvajā rīta gaismā dīvaini iezaigojas un vēlāk bija dzirdami klusi soļi. Netālu tupēja kaķis. Tā kā viņš nekādu uzmanību nepievērsa, Anita nomierinājās un, aicinādama atpakaļ miegu, pievēra acis. Staigāšana atkārtojās. Anita tajā atpazina māti. Viņa jau gribēja celties un pateikt mātei, ka pati tiks galā ar rīta darbiem, un galu galā ir taču vēl nakts, kad atjēdzās, ka mātes nemaz nav. Pirms pusgada viņa bija atstājusi šo posta pasauli. Atkal soļi, nu jau skaidri virtuvē varēja dzirdēt šķindam traukus. “Varbūt tomēr piecelties un paskatīties, ja nu vīrs no reisa ātrāk atgriezies.”
Viņai tā gribējās Pētera stipro plecu. Viņa alka pēc tuvības. Lai nesaka tās sievas: kad bērni un mazbērni lieli, tad nekā nevajag. Anita bija pārliecinājusies, ka viņu laulības dzīvē mīlēšanās atvasarā ienesa vēl lielāku uguni. Jo nu nebija jābaidās, ka gadīsies neplānots bērns.
Anita nopūtās, jo skaidri zināja, ka Pētera nebūs. Ļoti iespējams, ka pat Pēterdienā viņa sēdēs viena pati. Ne jau nu gluži viena. Tāpat atbrauks bērni, māsīca ar savu ģimeni, taču paša gaviļnieka nebūs. “Ja kāds būtu atmūķējis durvis, es dzirdētu,” sprieda Anita. Arī Džeris turpat gaitenī mierīgi izstiepies gulēja. “Būs vien mātes gars, taisnība tiem, kuri par šādām lietām stāstīja.” Toreiz klausīdamās kolēģē, Anita negribēja ticēt un bija pasmējusies par naivajiem spriedelējumiem. Tagad, to pati piedzīvojot, nolēma, ka māju vajadzēs iesvētīt. Māte bija baznīcas cilvēks. “Būs jāparunā ar draudzes ganu,” nodomāja viņa, pirms vēl miegs no jauna noglāstīja plakstus.
Pulkstenis nozvanīja precīzi sešos. Pēc stundas viņai jau vajadzēja būt darbā. Gaišās debesis un spožie saules stari solīja skaistu dienu. Pēc darba Anita gribēja aizbraukt pie savas māsīcas Veltas. Apkurināmajā siltumnīcā jau bija prāvi tomāti un gurķi. Pietika tirgum un pašiem. Velta prata rīkoties. No lauku labumiem tika arī Anitai. Iegājusi virtuvē, Anita vispirms vērīgi apskatījās apkārt, pat trauku skapī ielūkojās. Tomēr nekas nelieciecināja, ka te kāds būtu saimniekojis. Sirds dziļumos gribējās ticēt, ka mamma bija atnākusi apskatīties, kā meita dzīvo. Uzlikusi vārīties kafijai ūdeni, sagatavojusi siermaizītes, Anita trauku bufetē sameklēja vēl vienu kafijas tasīti. Kā saka, katram gadījumam. Negribējās atzīties, ka vēlas sev blakus vīru. Pati jau sen māte, arī mazbērni bieži piečalo māju, tomēr Pētera prombūtnes laikā viņa jutās vientulīgi. Kad mamma vēl bija dzīva, tad to tā nejuta. Abām bija allaž kaut kas pārrunājams. Katrs stūrītis virtuvē atgādināja par nelaiķi. Pirmais vīrs Arvis taču arī viņu bija bildinājis virtuvē. Māte toreiz vārīja galertu. Nosējusi lielo priekšautu, viņa piegāja pie puiša un ilgi tajā lūkojās. Arvis nosarkušiem vaigiem knibinājās ap piedurkni.
“Puis”, māte teica, “liec aprocei mieru, nocel no plīts katlu un mierīgi parunāsimies.”
Arvis bija veicīgi izpildījis norādījumu un atkāpies pie Anitas. Tālākās sarunas risinājās pie galda. Māte neslēpa, ka nākamais znots viņai nepatika, tāpēc brīdināja abus labāk no kopā dzīvošanas atturēties.
“Jūs neesat radīti viens otram. Es paredzu sūru mūžu,” tā māte bija teikusi.
Bet Anita ietiepās un pateica, ka nemūžam no Arva nešķirsies. Mīlestība plauka, un, galvenais, viņa jau nēsāja zem sirds mazo Jānīti.
Ūdens jau sen mutuļoja. Laika pietika tieši tik daudz, lai izdzertu kafiju. Maizi viņa ietina līdzi. Piesējusi suni, viņa ievēroja, ka jasmīni jau raisās uz ziedēšanu. “Tieši tāpat, kad mani satika Pēteris,” atcerējās Anita. Pamājusi sunim, viņa izsteidzās uz ielas, pieturai jau tuvojās autobuss. Mājās viņa atgriezās vēlu, mundra, ar lauku labumiem piebāztu somu. Paēdusi pati un pabarojusi suni un kaķi, Anita nokopa galdu, iegāja viesistabā un ieslēdza televizoru. Rādīja kādu seriālu. Anita filmai daudz uzmanības nepievērsa. Ierīkojusies ērtāk atpūtas krēslā, viņa ļāvās atmiņām. Kāzas ar Arvi bija noritējušas jautri. Par spīti tam, ka vīrs atļāvās piedzerties tik tālu, ka pats saviem spēkiem nebija varējis aiziet līdz gultai. Viņš jau dzēra arī agrāk, bet Anita cerēja, ka, ģimenes cilvēks būdams, to vairs nedarīs. Tāpat nemedīs meitenes. Anita ļoti ticēja, ka viņa Arvim ir īstā un vienīgā. Sākumā jau tā arī bija. Kad vajadzēja nākt pasaulē Jānītim, Arvis ļoti uztraucās. Bet mājās viņu vairs neviens negaidīja. Mātei izrādījās taisnība. Vīrs nāca un gāja, kad vien ienāca prātā. Viņa centās būt mīļa, vēl cerēja uz brīnumu.
To vakaru Anita nekad neaizmirsīs. Nodevusi Jānīti mātes ziņā, Anita saklāja galdu viņiem vien. Tā gribējās mīļuma. Vīrs atnāca ātrāk, parasti viņš nemēdza tā darīt. Anita bija patīkami pārsteigta un, pagājusi pretī, liegi tam ap kaklu aplika rokas. Izrādījās, ka tas Arvi tikai saērcināja.
“Muļķe, vai tu nesaproti, ka es tevi nemīlu, man sen jau ir cita sieviete?”
To pateicis, viņš bija pagrūdis sievu un izsteidzies ārā.
Bija satumsis, tumšie mākoņi solīja lietu. Anita piecēlās un aizvēra logu. Tad, nogriezusi klusāk televizoru, paņēma grāmatu un atkal ieritinājās krēslā. Taču lasīšana nevedās. Atkal un atkal viņa atgriezās pagātnē. Laikam toreiz viņa bija kliegusi, ar dūrēm situsi pa sienu, jo iztrūkusies iesteidzās māte. Viņa bija mierinājusi meitu, ka pati taču zinot, kāds patiesībā ir Arvis. Lai nebendējot nervus, gan vēl īstais nākšot.
“Viņš nav no tiem, kurš apstājas pie vienas, tāda daba. Noslauki asaras, izgulies, es rīt pie dienas sazināšos ar tavu krustmāti. Varēsi kopā ar Jānīti kādu nedēļu paciemoties.”
Pie mātes māsas Māras viņa nodzīvoja trīs nedēļas un atgriezās manāmi atžirgusi. Pēc pāris mēnešiem viņu laulību izšķīra. Rudenī Anita aizbrauca uz Rīgu mācīties par frizieri. Viņā bija atgriezusies senākā rosība. Negribējās noziedēt. Reiz viņa bija nokavējusi autobusu, bet gaidīt nākamo nevēlējās. Mājās gaidīja Jānītis. Bija piektdienas vakars, un nākamajā dienā Straujupes kultūras namā – Pirmsjāņu balle. Patiesībā telpās – tikai lietus gadījumā, saulainā dienā dejas notika estrādē. Anita nolēma “stopot”. Pirmās mašīnas aizdrāzās garām kā vēja plēstas. Tad nāca viena liela, kuras marku Anita nezināja. Viņa bija pacēlusi roku, un, pašai par brīnumu, “lielais” apstājās. No kabīnes izliecās smaidīgs puisis un apvaicājās, kurp Anitai jābrauc. Izrādījās, ka viņš tieši braucot uz Straujupi, pa ceļam uz mājām gribot apciemot savu brālēnu Jāni. Palīdzējis iekāpt, viņš no jauna ierūcināja mašīnu, un brauciens varēja sākties. Viņi iepazinās. Pēteris, tā sauca puisi, stāstīja, ka viņš esot tālbraucējs un šodien pēc ilgāka laika atgriežoties mājās. Anitu bija pārņēmis sen neizjusts miers un liela paļāvība. Viņa pat nemanīja, kā bija visu savu dzīvi uzticējusi šim simpātiskajam vīrietim. Pie mājas abi apmainījās adresēm, bet Anitai sirds tā savādi kūleņoja, kad viņš, atvadoties saņēmis tās roku, bija ilgi lūkojies acīs. Vismaz viņai tā bija licies. Savādu trīsu pārņemta, viņa bija iegājusi mājās. Māte laikam kaut ko nojauta, jo, nogrozījusi galvu, noteica: “Valdies, meit, ka atkal nav jāraud.” Lai, Anitai bija vienalga!
Balles vakarā viņi bija kopā un vairs nešķīrās. Ziedēja visa daba, un viņi abi saplūda kopā zem kāda ziedoša ceriņu krūma turpat mājas pagalmā. Nākamajā dienā Pēteris Anitu bildināja. Viņa patiešām bija izvilkusi pilno lozi. Pat mātei jaunais znots patika. Nebija darbu, ko Pēteris neprastu. Sētu salaboja, dārzā ābelītēm apzāģēja zarus, kapos soliņu nokrāsoja. “Var just, ka mājās ienācis vīrietis,” slavēja Velta.
Tikai vienu reizi starp abiem radās domstarpības. Pēteris ilgojās pēc kopīga bērna. Jānītim jau bija pilni četri gadi. Pēteris reiz kādā tuvības brīdī bija par to ieminējies. Vēl šodien Anita nespēj paskaidrot, kāpēc bija tik pēkšņi iecirtusies un nelaipni attraukusi: vai tad Pēterim tik ātri esot apnicis mazais Jānītis, ka domājot par jaunu? Pēteris bija nelaimīgs un apjucis. Bet Anita, paķērusi segu, bija aizgājusi otrā istabā un bez miega novārtījusies līdz pat rītam. Pie brokastu galda abi klusēja, starp abiem bija jūtams vēsums. Piesarkušām acīm viņa aizgāja uz darbu. Ienāca vadītāja un jautāja, kura no darbiniecēm vēlas braukt uz frizieru meistarības kursiem. Daudz nedomādama, Anita pieteicās un nākamajā dienā, neko tuvāk vīram nepaskaidrodama, atstāja Jānīti mātes ziņā un aizbrauca uz Rīgu. Kursi ilga nedēļu, naktis Anita pārlaida pie Māras. Reiz viņa uz ielas satika savu bijušo klasesbiedru Valdi, kurš uzaicināja iedzert kafiju. Bija jau patīkami tā pasēdēt, bet Anitas domas kavējās pie mājas. Pat skūpstīties ar Valdi viņai negribētos. Valdis manīja, ka Anitu kaut kas nomāc, tāpēc drīz vien viņi atstāja kafejnīcu. Pavadījis viņu līdz trolejbusa pieturai, Valdis nebija norunājis nākamo tikšanos, tikai cieši saspiedis plecus. Pat tas Anitu īpaši neaizkustināja, viņai gribējās mājās, mājās pie sava Pētera.
Vai nu Māra pati nojauta, ka jauno starpā ir kādas neskaņas vai māte zvanījusi, bet Māra pēdējā vakarā pirms braukšanas mājās bez kāda ievada bija jautājusi: “Stāsti, kas tur jūsu starpā ir noticis?” Anita nekā nebija slēpusi un visu godīgi izstāstījusi. Jo vairāk runāja, jo vairāk notikušā kļuva žēl. Mātes māsa noklausījusies teica: “Krustmeit, tu esi jauna, vesela sieviete. Pēteris tevi lutina. Ja viņš grib bērnu, tad negriez pretī galvu kā buks. Mēģini viņu arī saprast, bez tam Jānītim arī būs priecīgāk, kad otrs paaudzies skraidīs līdzi.”
Anita jau pati bija to sapratusi un, saņēmusi apstiprinājumu vēl no krustmātes, sirdī juta dziļu mieru. Viņa atcerējās, ka arī dēlēns reiz bija ieteicies par brāli, ar kuru kopā varētu futbolu paspēlēt. Mājās Anita atbrauca pilnībā nomierinājusies. Tajā naktī viņa ieņēma Aināriņu. Anita pasmaidīja. Nu jau bērni lieli. Ainārs jau pats tēvs. Agri apņēma sievu, ātrāk par brāli. Jānītis skolojās un ilgi nevarēja atrast līgavu. Tagad viens dzīvo Rīgā, otrs – Jelgavā. Anitai patīk vedeklas, viņa nevar vien sagaidīt, kad ciemos atvedīs abus mazdēlus.
Viņa nejuta, kā bija iesnaudusies. Pamodās no trokšņa. “Laikam māte grib atgādināt par savu dzimšanas dienu,” sprieda Anita. Viņai 28.jūnijā mainījās gadi. Pēc mātes nāves visi jubilejas dienā gāja uz kapiem. Anita iegāja guļamistabā un atsēdās uz gultas malas. Cik guļasvieta šķita tukša un nemīlīga. Gandrīz tāptat kā toreiz, kad Arvis aizgāja. Ar to sievieti viņš tā arī neapprecējās. Esot saķildojies un aizbraucis projām pie mātes. Pāris reižu viņš bija Anitai uzrakstījis vēstuli, mēģinājis satikties. Anita nevēlējās.
Pirms gada Arvis atkal atgādināja par sevi. Gribot dabūt darbu Straujupē. Esot dzirdējis, ka te vajagot gaterī strādniekus. Anita arī šoreiz klusēja. Pie loga piegrabinājās. Anita piecēlās un, atvilkusi aizkara malu, palūkojās pagalmā. Līņāja. “Kaut tikai nebūtu atklīdis Arvis, tad gan būtu nelāgi,” domāja Anita un tūdaļ sevi aprāja par tādu aplamu iedomu. Laiks gandrīz tāds pats, kad viņu bildināja Pēteris. Pulkstenis bija bez ceturkšņa divpadsmit. “Nu kā tad, šodien taču 27.jūnijs. Un rīt mammai dzimšanas diena! Jānopērk no rīta rozes.” Vairāk Anita nepaspēja nekā padomāt. No ceriņu paēnas iznāca neviens cits kā viņas Pēteris. Nostājies pie loga, viņš gaiši un sirsnīgi, reizē noslēpumaini smaidīja. Džeris, priecīgi smilkstēdams, metās pie rūts. Anita atvēra logu. Pēteris, noskūpstījis sievu, pasniedza viņai piecas sārtas rozes. Tātad viņš bija steidzies mājās, lai vēl pirms pusnakts paspētu apsveikt Anitu tieši tajā dienā, kad viņš viņu bildināja. Parasti Pēteris to vienmēr atcerējās, bet to, ka arī šoreiz tā notiks, viņa necerēja. Neviļus Anita paskatījās uz Ķīnas rozi un ieraudzīja tajā pusplaukušus ziedus. Pāri istabai reizē ar vīra glāstu viņa sajuta mātes gādīgo skatienu. Anitas nakts brīnums turēja savā varā.
