Šķiet, ka mūsdienu cilvēks var daudz izdarīt, izturēt un ciest.
Šķiet, ka mūsdienu cilvēks var daudz izdarīt, izturēt un ciest. Bet cik viņš spēj piedot? Kur ir robeža – piedošana vai naids uz mūžu? Vai var to darīt bezgalīgi, vai reiz tomēr “mērs ir pilns” – jautājām ekspertiem.
Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Ilgonis Alpe:
“Piedošana ir atdošana un nepelnīta dāvana, ko cilvēks var dot otram. Tā sākas ar izvēli – jā vai nē. Ir jāgrib attaisnot, bet par to pretī jāsaņem labs vārds.
Piedošana ir iespēja laboties
Reizēm cilvēks piedod, bet aizvainojums sirdī paliek. Šī spēja ir atkarīga arī no situācijas un savstarpējām attiecībām. Piedošanas gars ir Jēzum Kristum un moceklim Stefanam, bet cilvēkam tas rodas ar laiku. Jēzus un apustuļi minēja piedošanu, un arī svētajā lūgšanā ir vārdi: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”
Ir svarīgi pateikt: es tev piedodu, jo otram tā ir iespēja laboties. Attaisnošanas gars atraisa cilvēku, bet nepiedošana sasaista. Ja es nespēju otram piedot, tad to nesaņemšu arī pretī.
Izdarīto nevajag nožēlot
Pēc manām domām, piedodot cilvēks uzzina jaunu par sevi – vai viņš spēj aizmirst pāridarījumu vai – nē. Ir jāprot piedot otra rīcību un trūkumus, jo ideālu cilvēku nav. Nevienas attiecības nevar iztikt bez attaisnošanas. Reizēm cilvēks nevēlas to darīt, jo baidās otru pieņemt tādu, kāds tas ir. Uzskatu, ja cilvēks ir piedevis, tad nevajag to nožēlot. Tas tikai pierādītu, ka zemapziņā tā nav bijusi patiesa vēlme. Vārdi: “To es nekad nepiedošu!” – ir pirmā reakcija.
Atriebība nelīdzēs
Vērtējot notikumus Amerikā, nedomāju, ka atriebība būs pareizais risinājums. Valsts, kas to izdarīja, dzīvo pēc likuma: acs pret aci, zobs pret zobu. Lai arī mūsdienās dominē likums: kā tu man, tā es tev, ticu, ka Amerika neatbildēs ar ļaunu. Vēlu, lai spējam piedot. Tad Dievs piedos tavus grēkus.”
n Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas metodiķe Anna Pušpure:
“Piedošana ir prasme ziedoties, bet visu piedot nevar. Ja pāridarījums ir liels, tas gruzdēs visu mūžu. Katru dienu kāds var nodarīt pāri, tāpēc vienmēr jābūt gatavam piedot.
Ir vieglāk dzīvot
Attaisnojot rīcību vai teikto, mēs sev cenšamies iegalvot, ka pāridarītājs spēj mainīties. Manuprāt, ir divu veidu pāridarīšana: apzināta un neapzināta. Otro vēl var piedot. Apzināta pāridarīšana dažam kļuvusi par dzīves sastāvdaļu, no kuras atradināt nevar. Piedodot mēs samierināmies ar notikušo, lai būtu vieglāk dzīvot. To darām miera labad gan darba kolektīvā, gan ģimenē. Kad es kādu attaisnoju, man ir svarīgi, lai cilvēks apzinātos, ko viņš ir izdarījis.
Jauniešiem to vajag
Saviem audzēkņiem smejoties saku: “Es jums piedodu, bet, kad sasniegsiet 18 gadu vecumu, tā vairs nebūs.” Tā ir sava veida komēdija, bet piedošana ir neatņemama savstarpējo attiecību sastāvdaļa. Bērniem tā ir svarīga, jo viņi mācās.
