Es vēl nebiju saskārusies ar nāvi. Nezināju, kas ir bēres, kapi. Manā klātbūtnē pieaugušie par to klusēja. Taču reiz Kristīnes tante, kura dzīvoja kaimiņos, sāka stāstīt par savu mūžībā aizgājušo vīru Pēteri.
Es vēl nebiju saskārusies ar nāvi. Nezināju, kas ir bēres, kapi. Manā klātbūtnē pieaugušie par to klusēja. Taču reiz Kristīnes tante, kura dzīvoja kaimiņos, sāka stāstīt par savu mūžībā aizgājušo vīru Pēteri. Lūk, esot atnācis ciemos, devis dažādus norādījumus. Es jautāju, kāpēc es neredzēju, varēja arī mani iepazīstināt. Kristīnes tante nopūtās, taču sarunu nepārtrauca, bet paskaidroja, ka Pēteris esot atnācis ciemos sapnī. Arī citādi par sevi atgādinot, piemēram, viņa nākusi mājās no meža, atskatījusies un redzējusi nākam aiz muguras Pēteri. “Tas bija vīra gars,” viņa sprieda, “gaida ciemos.”
Nākamajā dienā Kristīnes tante posās uz kapiem. Uzvilka jaunu kleitu, saveidoja matus, dārzā sagrieza ziedus, groziņā ielika ceļamaizi un cēli un aizsoļoja uz pieturu. Mājās atgriezās vēlu, bet ļoti apmierināta. Esot aprunājusies ar vīru, satikusi citus paziņas. Jautāju, vai Pēterim patika viņas jaunā kleita. Viņa atbildēja, ka patikt varot tikai dzīvajiem, taču Pēteris bijis turpat blakus. Tieši uz viņas kleitas nolaidies neredzēti skaists tauriņš. No tās reizes mēs bieži runājām par Pēteri un citiem aizsaulē aizgājušiem. Reiz Kristīnes tante paņēma mani aiz rokas, saplūca puķu pušķi un aizveda mani uz mežmalu. Tur egļu pavēnī atradās nezināma kareivja kaps. Kristīnes tante šo kapa vietu cītīgi kopa. Viņa nezināja, kas tas par cilvēku, kādas tautības, ienaidnieks vai savējais. Viņa gāja pie cilvēka, kura dvēsele tāpat alkst mīlestību. Jautāju, kā viņa to zina? Kristīnes tante atbildēja, ka krauklis esot žēli krakšķinājis tieši no šīs puses. Tā esot zīme, ka jānāk šurp.
Pamazām viņa mani ieveda šajā noslēpumainajā pasaulē. Pati ar to ciešā saskarē nonācu tikai tad, kad nāve savā valstībā paņēma māsu. Toreiz mācījos tehnikumā, biju atbraukusi mājās. Kā šodien atceros, spīdēja pilns mēness. Ilgi nevarēju iemigt. Kad aizsnaudos, mani pamodināja pieskāriens pie pleca. Pie gultas stāvēja mana māsa. Ģērbusies ne tā, kā apglabājām, bet mētelī, ko viņa pirms nāves iegādājās. Esot atnākusi ciemos. Es zināju, no kurienes māsa nākusi, tāpēc jautāju, kā viņa jūtas. Nekas, paspējusi satikties ar citiem radiem, tikai jaunajā dzīvoklī acīs birstot smiltis. Daudzi staigājot garām, traucējot gulēt, arī viena lente no vainaga esot norauta. Māsa apjautājās, kā veicas mācībās, ieteica par viņu nebēdāties un izslīdēja no istabas. Es tāpat naktskreklā izskrēju pagalmā, gribējās vēl viņu redzēt, pasaucu. Nekā, apkārtne grima noslēpumainā tumsā. Izstāstīju par savu piedzīvojumu mammai. Sapratām, ka jābrauc ciemos. Tikai nobrīnījāmies, kur klusā lauku kapsētā varēja rasties troksnis. Vēl lielāks bija pārsteigums, kad ieraudzījām, ka lentei viens gals bija norauts. Netālu bija likts jauns piemineklis brīvības cīnītājiem. Zinātāji vēlāk stāstīja, ka, atklājot pieminekli, esot sanācis daudz cilvēku.
Tā māsa atnāca un pastāstīja savas bēdas. Arī tagad viņa atgādina par sevi, jo nekas šajā pasaulē nezūd, tikai pāriet citā kvalitātē.
