Kārtējo reizi Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju vadītāji – šoreiz Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts un Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Uldis Grava – iestājušies par abonentmaksas ieviešanu to finansēšanā.
Kārtējo reizi Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju vadītāji – šoreiz Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts un Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Uldis Grava – iestājušies par abonentmaksas ieviešanu to finansēšanā.
Baltijas valstu sabiedrisko raidorganizāciju direktori 20.septembrī Rīgā vienojās, ka vislabākais sabiedrisko raidorganizāciju finansējuma modelis varētu būt jauktais: no valsts dotācijām, reklāmas un, kur tas iespējams, no abonentmaksas.
Ģenerāldirektori vēlas jaukto finansēšanu
Dzintris Kolāts, Latvijas Radio ģenerāldirektors, “TV Panorāmai” izteicās: “Mēs esam gandrīz vienīgās valstis, kurām pamatfinansējums ir tieši valsts budžeta dotācijas. Manuprāt Eiropā, izņemot laikam Moldāviju, Ukrainu, vairāk nav tādu valstu.”
Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Uldis Grava uzskata, ka abonentmaksa ir Eiropas standarts un tieši šis ceļš ejams Latvijā: “Abonentmaksu nevar ieviest, kā sitot ar āmuru pa pieri. Abonentmaksa ir jāievieš lēnām, neapgrūtinot cilvēkus, kuri nespēj to samaksāt. Televīziju jau skatās tie, kas aiziet uz veikalu un nopērk televizoru. Vajadzētu mēģināt lēnām pieradināt pie šī Eiropas standarta.”
Kas ir “Eiropas standarts”?
Kāds tad ir “Eiropas standarts”? Nav tāda finansēšanas standarta, kuru regulētu Eiropas Savienības direktīvas. Vienīgais, ko ierobežo ES direktīva “Televīzija bez robežām” ir reklāmas daudzums, ko drīkst rādīt vienā kanālā.
Eiropas raidorganizāciju apvienība (EBU), kura apvieno 71 organizāciju 52 valstīs, arī Latviju, nākusi pie secinājuma, ka jauktais finansēšanas modelis ir vislabākais.
“Visas ES dalībvalstis izvēlējušās jaukto finansēšanas sistēmu, lai kompensētu divus galvenos riskus, kas var apdraudēt visu elektronisko mediju redakciju neatkarību: politisko spēku iejaukšanos un naudas varu,” teikts EBU atzinumā. Tādējādi ar dažādu finansēšanas modeļu piemērošanu Eiropas raidorganizācijas nodrošina programmu daudzveidību, viedokļu dažādību un stabilu attīstību.
Praksē izveidojies, ka katrā ES dalībvalstī vidēji ir četri kanāli (divi, cik šobrīd ir Latvijā, bija pirms 20 gadiem). Sabiedrisko raidorganizāciju galvenais finansēšanas avots, pēc “Eurostat” informācijas, ir licenču nodeva (vidēji ES – 62 procenti).
Abonentmaksa – sabiedriskās TV neatkarības garants
Licenču nodeva parasti ir fiksēta summa – vai nu tā izdalīta kā nodeva, kuru nomaksā reizi gadā vai nu to maksā kopā ar, piemēram, elektrības rēķinu. Lielbritānijā katrs TV lietotājs maksā 12 mārciņas gadā (apmēram 11 latus), bet Austrijā par TV skatīšanos kopš 2000.gada var maksāt tikai komplektā ar radio – 221 eiro. Zviedrijā nodeva ar likumu ir noteikta pilnīgi visiem, un pat kāds pusaklais tiesas procesu zaudēja.
Savukārt abonēšanas maksa netiek iekasēta automātiski kā nodoklis. Noslēdzot līgumu ar televīziju, abonents samaksā ikgadējo TV abonēšanas maksu. Šos līdzekļus var iekasēt kā valsts, tā arī privāta aģentūra – atkarībā no tā, kam valsts deleģējusi šo funkciju. Par to mājsaimniecība iegūst īpašumā vai lieto TV raidījumus dekodējošo iekārtu. Kabeļtelevīzijas īpašnieki šo abonentu iegādājas netieši – piemēram, Nīderlandē ar likumu ir noteikts, ka kabeļtelevīzijas pakalpojumu komplektā obligātas ir visu trīs sabiedriskās televīzijas un visu piecu komerctelevīziju programmas.
Valsts finansējums var būt gan dotācijas, gan nodokļi precēm vai pakalpojumiem, gan vēl citi ienākumi no valsts vai sabiedriskiem fondiem.
Lielbritānijā, Vācijā, Somijā, Grieķijā un Zviedrijā televīzijas ir visvairāk atkarīgas no skatītāju iemaksām, kur tās saņem nodevu veidā, bet arī tur tas nav vienīgais TV un radio finansēšanas avots. Kaut arī ienākumi no reklāmām pēdējo desmit gadu laikā ir dubultojušies, tikai Spānijā un Īrijā – līdzīgi kā Latvijā – lielākā daļa līdzekļu ieplūst no reklāmas.
Eiropā sabiedriskais finansējums ir tradicionāls
Visām TV organizācijām kopā (ieskaitot komerctelevīzijas) sabiedriskais finansējums ir otrs lielākais ienākumu avots (32 procenti) aiz reklāmas (47 procenti) un pirms abonēšanas maksas (21 procents). Salīdzinājumā ar ASV, kur sabiedriskais finansējums dod tikai divus procentus no ienākumiem, ES valstīs tas svārstās no 20 līdz 55 procentiem. Tas pārsniedz pusi Zviedrijā, Somijā, Dānijā un Austrijā, bet ir mazāks nekā piektdaļa visu ienākumu Portugālē, Grieķijā, Spānijā un Luksemburgā.
Portugālē, Spānijā un Luksemburgā vispār nav licenču nodevas, bet Nīderlandē to atcēla 2000.gadā. Nīderlande izceļas kā valsts, kas no abonentmaksas pārgājusi uz valsts finansējumu. Tomēr valsts finansējums nenozīmē dotāciju, bet gan atskaitījumu no nodokļiem.
Kā Saeimas Eiropas Savienības informācijas centrā skaidroja Čoukri Kuāss, EBU stratēģiskās informācijas dienesta darbinieks, Nīderlande nodevas iekasēšanu atcēla , jo tādējādi tā ietaupīja 60 miljonu guldeņu (apmēram 16 miljoni latu), kas tika tērēti nodevas savākšanas aģentūras DOB uzturēšanai. Tagad sabiedriskās TV uzturēšanai valsts veic nodokļa atskaitījumu strādājošajiem, kura lielumu nosaka likums. Abonentmaksas vietā maksājums ienāk kā atskaitījums no nodokļiem un tas jau ir valsts finansējums. Čoukri Kuāss uzsver, ka šāds nodoklis, par kura lielumu jālemj valdībai un likumdevējam, ir diezgan strīdīgs.
Spriežot pēc Latvijas TV atskaites, ko tā iesniegusi Centrālajai statistikas pārvaldē, 2001.gadā 9,17 miljonus latu jeb 60 procentus guvusi no reklāmas, no budžeta saņēmusi četrus miljonus jeb 26 procentus, no sponsoriem – 357 tūkstošus jeb mazliet vairāk par diviem procentiem. Tagad Latvijas televīzija ir vairāk atkarīga no reklāmdevējiem nekā no valsts.
Pašreizējais sabiedriskās TV finansēšanas modelis nemaz tik ļoti neatšķiras no “Eiropas standarta”, jo tas katrā valstī ir citādāks. Cita lieta, ja Latvijas televīzijas vadība un tās skatītāji vēlas panākt lielāku neatkarību no budžeta apstiprinātājiem un pārnest ienākumu lielāko daļu uz iedzīvotāju maciņiem.
