Svētdien – “Dižākā koka stāsts” Alūksnes Muižas parkā

Lai iepazītu skaistos dižkokus Alūksnes Muižas parkā un piedalītos zīmēšanas meistarklasē kopā ar mākslinieci Liliju Kukli, Alūksnes novada muzejs 6. jūlijā pulksten 14.00 aicina uz pasākumu “Dižākā koka stāsts”.

Alūksnes novada muzeja Izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Jolanta Baldiņa stāsta, ka Alūksnes Muižas parks pieder pie nozīmīgākajiem vēstures un kultūras pieminekļiem Latvijā. Tas ir Latvijā vienīgais kultūras piemineklis, kas pakāpeniski veidots no pastaigu mežiņa par 19. gadsimta ainavu parku. Kopš 1998. gada 16. decembra tas iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā – Valsts aizsardzības Nr. 2666.

Par Alūksnes ainavu parka pirmsākumiem precīzu informāciju nav izdevies iegūt atbilstoša kartogrāfiskā materiāla un dokumentu trūkuma dēļ. 18. gadsimta vidū pie pirmās kungu mājas, vēlāk Ozolkoka pils, tika iekārtots baroka dārzs. Ainavu parka izveide varēja sākties 1780. – 90. gados līdzās esošajā teritorijā, kas kādu laiku jau lietota izjādēm un pastaigām jeb bija tā sauktais izpriecu mežiņš. Ainavu parka veidošana bija vairākas desmitgades ilgstošs process. Parkā vēl aizvien var nolasīt sākotnējās struktūras pēdas – maršruts no viena paviljona, tempļa vai cita apskates un pārdomu objekta uz otru, kas atbilst apgaismības laikmeta koncepcijai. Pa ceļam apmeklētājs var vērot ainaviskus skatus uz ezera tālēm, plašas ziedu pļavas, gleznainus skatus ar dīķiem un strautiņiem un daudzveidīgas koku un krūmu formas.

Alūksnes Muižas parkā aug dažādas vietējas un introducētās koku un krūmu sugas. Vizuāli un skaitliski parkā dominē lapu koki. Skuju koku ir mazāk, gan pēc apjoma, gan sugu skaita.

Dendroloģiskie pētījumi Alūksnes Muižas parkā veikti dažādos laika posmos. 19. gadsimta sākumā pēc Rīgas apriņķa skolu inspektora V.Frībes ziņām, parkā gadsimta sākumā jau augušas 18 skuju koku un 152 lapu koku un krūmu sugas, kā arī 15 dažādas kokaugu dekoratīvās formas.

A. Mauriņa darbā „Saistošā dendroloģija” (izd. Liesma., Rīga., 1973.) var lasīt, ka Alūksnes parks bija pirmā vieta Vidzemē, kur lauku apvidus parkā sāka audzēt sarkano kļavu, amorfu, pundurmandeli, kokžņaudzēju, kizilu, zeltliju, šaurlapu eleagnu, ligustru un vēl vairākas citzemju kokaugu sugas. No skuju kokiem šeit jau 19. gadsimta sākumā auga balzama baltegle, zirņu pacipreses, kazaku un Virdžīnijas kadiķi, Amerikas un Eiropas lapegles, Kanādas un melnā egle, ciedru, Veimuta un Virdžīnijas priedes, tūjas.

Dendroloģiskajos pētījumos, kas aprakstīti R.Cinovska, I.Janeles, I.Skujenieces, A.Zvirgzda izdevumā „Koki un krūmi Latvijas lauku parkos”, Rīga, 1974.g., starp vietējām sugām parka teritorijā tiek uzskaitītas kļavas, oši, ozoli, melnalkšņi, bērzi, liepas, priedes, egles, apses un gobas.

Daži no minētajiem sugu pārstāvjiem parkā sasnieguši dižkoku apmērus. Latvijā reģistrētie dižkoki ir atrodami dabas datu sistēmā OZOLS – https://ozols.gov.lv/pub/ Šobrīd šajā sistēmā Alūksnes Muižas parkā atzīmēti 16 dižkoki. Tās ir piecas koku sugas – parastais ozols, parastais osis, melnalksnis, Veimuta priede, parastā egle.

Jāatzīmē, ka koks dižkoka statusu iegūst, sasniedzot vienu no diviem kritērijiem – apkārtmēru vai augstumu. Tas nozīmē, ka par dižkoku var kļūt ne tikai ozols, liepa, kļava vai priede, bet gan jebkurš koks no Latvijā augošajām vietējām vai svešzemju sugām. Piemēram, lai kļūtu par dižkoku, parastajam ozolam jāsasniedz 4 metru apkārtmērs vai 32 metru augstums, parastajam osim – 3,4m apkārtmērs vai 34m augstums, parastajai eglei – 3m apkārtmērs vai 37m augstums, melnalksnim – 2,5m apkārtmērs vai 30m augstums, Veimuta priedei – 2,7m apkārtmērs vai 36m augstums.

Lai arī dižkoki ir neatņemama parka ainavas daļa, katrs no tiem uztverams arī kā patstāvīga ekosistēma un ir dzīves telpa daudzām retām un apdraudētām zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu un citu organismu grupām. Lai novērstu dižkoka augšanai nelabvēlīgu apstākļu radīšanu, arī teritorija zem koka vainaga, kā arī 10 metru plata josla ap to ir noteikta kā īpaši aizsargājama teritorija.

Alūksnes Muižas parkā aplūkojamie dižkoki.

Ozols ir viens no cēlākajiem un spēcīgākajiem kokiem Latvijas dabā. Tas aug lēni, bet dzīvo ilgi — pat vairākus gadsimtus. Ainavu arhitektūrā ozoli bieži tiek stādīti alejās vai kā atsevišķi koki. Ozols kā ainavu parka daļa piešķir videi īpašu majestātiskumu un vēsturiskuma sajūtu. Tā platais vainags rada plašu, ēnainu zonu, kur cilvēki var atpūsties un baudīt mieru. Pateicoties ozola ilgmūžībai, tas kļūst par dabisku parka centru — dzīvu pieminekli, kas ar gadiem iegūst vēl lielāku vērtību. Zīles piesaista putnus un dzīvniekus, tādējādi ozols veicina arī bioloģisko daudzveidību.

Alūksnes Muižas parkā aplūkojami 8 parastie ozoli, kas sasnieguši dižkoka apmērus.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 4.44m.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 4.4m.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 5.15m.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 4.56m.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 4.59m.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 4.27m.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 5.01m.

Parastais ozols – stumbra apkārtmērs virs zemes (1,3 m) – 3.92m, augstums 20.5m – sistēma mīnēts kā potenciāls dižkoks, bet parkā atzīmēts ar dižkoka apzīmējumu.

Melnalksnis ir lapu koks, kas bieži aug mitrās vietās — upju krastos, grāvjos un purvainās pļavās. Melnalksnis ir viens no retajiem kokiem, kas spēj uzlabot augsnes auglību, jo tā saknēs dzīvo baktērijas, kas piesaista slāpekli no gaisa. Koksne ir izturīga pret ūdeni un agrāk plaši izmantota būvniecībā, īpaši zemūdens konstrukcijām. Ainavu parkā melnalksnis ir vērtīgs koks, jo aug mitrās vietās. Tas veido dabiskas, ēnainas audzes un pasargā gruntsūdeņus no izžūšanas.

Ezera piekraste Alūksnes Muižas parkā ir piemērota vide melnalkšņu audzēm. Tur atrodami seši dižkoki.

Melnalksnis – augstums – 26.2m.

Melnalksnis – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 3.05m.

Melnalksnis – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) -2.75m.

Melnalksnis – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 2.71m.

Melnalksnis – stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 2.62m.

Melnalksnis stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) – 2.89m (diemžēl nokaltis).

Veimuta priede ir skujkoks ar augstu, slaidu stumbru un mīkstām, zilganzaļām skujām, kas sakārtotas kūlīšos pa piecām. Tā nāk no Ziemeļamerikas un ir iecienīta arī Latvijā kā dekoratīvs un ainaviski vērtīgs koks. Ainavu parkā Veimuta priede izceļas ar savu vieglo, gaisīgo vainagu un mīkstajām skujām. Tā ir lieliski piemērota brīvstāvošam stādījumam, kur var izcelt tās eleganto formu. Koks dod labu kontrastu citiem skujkokiem un lapu kokiem, īpaši ziemā, kad saglabā zaļumu.

Alūksnes Muižas parkā no baronu laikiem ir saglabājusies Veimuta priede, kuras stumbra apkārtmērs no sakņu kakla (1,3 m) ir sasniedzis dižkoka apmērus – 3.18m. Koks ir interesants, jo augšanas procesā izveidojušās divas galotnes.

Osis kā ainavu parka daļa piešķir apkārtējai videi vieglumu, eleganci un dinamiku. Ar savu slaido stumbru un smalki zaroto, viegli šūpojošos vainagu, osis rada gaisīgu, saulainu iespaidu pat koku grupā. Tā lapas rudenī iekrāsojas dzeltenos toņos, piešķirot parkam rudenīgu noskaņu. Osis aug ātri. Tā sakņu sistēma stiprina augsni, padarot to par piemērotu koku dažādām ainaviskām vietām. Dabas daudzveidības ziņā osis piesaista vairākus kukaiņu un putnu veidus, veicinot dzīvību parkā.

2024. gada vasarā stipra vēja laikā Alūksnes Muižas parkā tika nolauzts vienīgais dižosis – parastais osis ar stumbra apkārtmēru 5.05m. Šobrīd parkā ir saglabāta daļa koka stumbra, jo tas iekļauts vairākos pastaigu maršrutos pa Alūksni.

Parastā egle ir viens no izplatītākajiem un atpazīstamākajiem skujkokiem Latvijā. Egle aug samērā ātri un var sasniegt 30–50 metru augstumu. Ainavu parkā parastā egle piešķir zaļumu un struktūru visa gada garumā, īpaši ziemā, kad lapu koki ir kaili. Tā bieži tiek stādīta grupās vai kā fona koks, radot dziļumu un noslēgtību ainavā.

Parkā parastā egle ar augstumu 46 metri diemžēl gājusi bojā. Tā atradās netālu no Veimuta priedes.

Parku 2024. gada vasarā apsekoja vēsturisko parku pētniece Ilze Māra Janelis dendroloģiskās izpētes un jauno stādījumu projektēšanas laikā, ko veica sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Arhitektes Ināras Caunītes birojs”. Tas ir pamats ainavu parka saglabāšanai, jaunu stādījumu ieviešanai un parka kopšanas darbu veikšanai.

+ 14