Veļu laika stāsti: Mammas vēstījums

Pienāca brīdis, ka pa skuju taku aizgāja arī mamma, viņa tika guldīta lapkritī tajos pašos Pāles kapos, blakus savai meitai Antrai un pirmajam mazdēlam Laurim.

Pirms tam viņa atnāca sapnī un pateica, ko, lai liek zārkā. Tās bija brilles, lai labāk redzētu, tā it kā parasta lieta, bet īpašs pieteikums bija ielikt noteikti bēru lapiņu, jo citādi neviens nezināšot, kas viņa ir. Pēdējais ko vajadzēja izpildīt bija zārka iekšpusi pušķot ar kapu mirtēm, kuras plūktas Alūksnes kapsētā. Jo pēdējās dzīves dienas viņai aizritēja tolaik vēl Alūksnes rajonā, pirms vēl viņa pagaisa, pieteica, lai bieži netraucējot, viņa pati došot zīmi, kad braukt ciemos. Tā arī ir, kad sirdī viņa ienāk, kad kļūst skumji, nemiers moka, tad es braucu, tagad gan ne tik bieži kā gribētos, bet iededzinu sveci un paaicinu pie siltas tējas.

Mamma sapnī atnāca ciemos pirms diviem gadiem. Mēs gājām gar Alūksnes ezera krastu un nonācām pie tādas kā gravas un viņa aizgāja, es arī gribēju iet līdzi, bet viņa teica, ka nedrīkst, mans laiks vēl neesot pienācis.

Bet interesantākais notika vēlāk. Bija jau uz rudens pusi, man bija atvaļinājums, un es nolēmu pastaigāties gar ezeru, kājas pašas nesa uz priekšu, un es lauzdamies cauri brikšņiem nonācu pie gravas…! Nekad dzīvē te nebiju spērusi kāju/bet vieta pazīstama/, protams, ka tas bija sapnī. Te esmu nomodā, saule spīd, diena un grava nav nekāda aiza, kuru nevar šķērsot, bet lai kā es pūlējos nekas nesanāca, mani turēja neredzama roka. Vēl jo vairāk, pēkšņi satumsa un uznāca lietus, es tikko spēju paslēpties zem egles, kurai biju gājusi garām. Kad no sava nodoma atkāpos, lietus arī pārgāja, atkal spīdēja saule un dīvainā kārtā pat lietus pēdas nemanīju.