Ieva Pētersone
Deg mūža svece, cik nu ilgi šajā saulītē katram atļauts. Mēs skrienam kā vēji cauri dzīvei, un trakās steigas nogurdināti, dažreiz pat neredzam, ka no mums kā tāds sabaidīts putnēns aizskrien rīts. Tikai dzīves nozīmīgākajos brīžos atviegloti nopūšamies, ka svecē plīvo liesmiņa. Šoreiz dzīvie atvēl laiku aizgājējiem un pulcējas pie aizgājēju kapu kopiņām, lai priecētu ar pēdējiem rudens ziediem un iededzinātu svecītes. Veļu ēnas tramīgi sakustas, viņi visi gaida savus mīļos radiņus, draugus, paziņas un pielej dzīvo dvēseles ar tīkamu gaismu. Dilst robežzīme starp mirušajiem un dzīvajiem. Aizgājēji neliedz mums siltumu, kas nāk no svecītēm un atmiņām. Katram aizgājējam ir savs smeldzīgs stāsts kā viņš no zemes dzīves šķīries. Tikai svecīšu vakarā aizgājēji ciemiņus stiprina ar priecīgākām atmiņām. Viņi atceras kapu svētkus un solījumu atkal apciemot svecīšu vakarā. Bet viņi kā neviens vislabāk arī saprot mūsu nevaļu un sevišķi piedod tiem, kuri dzīvo tālu no dzimtas kapiem, jo pārvietošanās ir dārgs prieks. Tomēr viņi gaida. Gaida, kā to darīja dzīvi būdami, kad dega pašu mūža svece.
Māt, tu aizgāji pa miķelīšu ceļu. Tevi pavadīja lietus lāses. Tikai vēla bite skāra tavu vaigu, kad mūža māju klāja ziedu vāls. Māt, tu vienmēr atgriezies ar rudens vējiem un palso miglu, kas tik asi dzeļ. Es tavu elpu jūtu sveču liesmās, kas tik rāmi deg.
Aizgājēji neliedz mums šo tikšanās prieku. Viņi gaida arī ziedu pušķīti, siltu sveču liesmiņu, kura sasien kopā pagātnes tiltus. Tomēr raugoties šajās uguntiņās rodas jautājums, cik vēl ilgi šajā saulē dzīvot? Cik vēl ilgi balta taka būs? Mūža svece vēl deg. Cauri rudens vējiem ejot apjaušu, ka steigā nedrīkst paiet garām arī saviem mīļajiem, jo mūžīgā nevaļas ķēde traucē no sirds aprunāties ar draugiem, radiem un citiem mīļiem cilvēkiem. Lai stāvot pie kapu kopiņas un raugoties siltajās liesmiņās, nav jānožēlo, kāpēc tik maz dāvāju prieku, kad vēl staigāji mūsu vidū.
Deg vēl mūža svece. Vēl deg, dilst robežzīme starp mirušajiem un dzīvajiem. Ir taču svecīšu vakars.
Šis vakars līdzinās pilnībai,
Kad dvēsele taustās klusējot,
Un nedzirdami vārdi uz sirdi iet,
Līdz satinušies svecīšu gaismā
Klusītiņām iemieg
Lai netraucētu mūsu mieru.
Reklāma