Vai bērns ir gatavs sešos gados sēsties skolas solā? Ko sešgadniekiem
mācīs 1.klasē? Kur paliks septiņgadnieki? Tie ir tikai daži no satraukto
vecāku jautājumiem, kuriem, iespējams, pirmajiem būs jāsūta skolā savi
bērni sešu gadu vecumā. Vecāki ir nobažījusies, ka ar viņu bērniem
eksperimentēs kā ar “trusīšiem”. Līdzīgi tas jau noticis astoņdesmito
gadu beigās, kad iecere bērnus sēdināt skolas solā sešu gadu vecumā
cieta neveiksmi. Vai tiešām atkārtosies reiz jau pieļautā kļūda vai
varbūt jaunā reforma sola labākus rezultātus?
Pāreja notiks pakāpeniski
Alūksnes
pilsētas sākumskolas direktores vietniece izglītības jomā un Alūksnes
un Apes novadu sākumskolu metodiskās apvienības koordinatore Anita
Junkure piedalījusies vairākos semināros par gaidāmajām reformām
izglītībā. “Šobrīd skaidri pateikt, ka reforma būs un bērniem būs jāsāk
mācīties 1.klasē sešos gados, nevar. Pēc parakstu vākšanas pret reformu
pastāv iespēja, ka Saeima var lemt reformu neīstenot,” skaidro
A.Junkure. Ja tomēr iecerētā reforma notiks, būs ļoti daudz grozījumu
izglītības likumos.
“Šobrīd izstrādā un aprobē jauno mācību saturu.
Tas tiek veidots, ņemot vērā, ka skolā 1.klasē mācīsies sešgadīgi bērni.
Mācību darbs 1.klasē būs līdzīgs, kā šobrīd ar sešgadīgajiem bērniem
strādā bērnudārzos. Pāreja notiks pakāpeniski. Savukārt tie bērni, kuri
jau mācās skolā, turpinās mācīties pēc vecās programmas. Bērni, kuriem
būs septiņi gadi un kuriem arī būtu jāsāk mācīties 1.klasē, to arī
darīs, vien mācību saturs būs cits. Būs jāveido divas 1.klases. Vienā
1.klasē mācīsies septiņgadīgie bērni, bet otrā 1.klasē – sešgadnieki.
Sākumskolā tas problēmas neradīs, bet nezinu, kā būs mazajās lauku
skolās, kur bērnu ir maz,” teic A.Junkure.
Viņa atzinīgi vērtē
satura veidotājus, kuri sadzird pedagogu ieteikumus, komentārus un ņem
tos vērā. Kā vienīgo nepilnību A.Junkure min šobrīd notiekošo programmas
testēšanu jeb aprobāciju, kas notiek, apmācot septiņgadīgus bērnus,
nevis sešgadīgus.
Mācīsies darbojoties
Izglītības iestādēm
jeb skolām jaunajiem pirmklasniekiem būs jāpielāgo vide, vairāk paredzot
vietas aktivitātēm, atpūtas zonai. “Lai mācību procesā varētu vadīt
dažādas stundas, vide būs jāpielāgo. Mācību procesā, kas balstīts uz
kompetenču pieeju, fokusā ir reālās dzīves problēmas. Kā no idejas tikt
līdz lietai! Piemēram, kā svētkiem uzklāt galdu, pagatavot salātus,
izmērīt laukumu un tamlīdzīgi. Skolēni mācīsies darbojoties, attīstīs
radošumu, uzņēmību, uzņēmējspēju. Jaunie standarti un vadlīnijas būs
valstiski izstrādāti. Izstrādātas būs arī mācību priekšmetu programmas,
kuras skolas varēs izmantot, vai arī varēs lemt par savu programmu
izveidi. Skolām būs diezgan liela brīvība. Tas ir gan labi, gan slikti.
Tas varētu traucēt skolēniem, kuri pāriet uz citu skolu mācību gada
vidū,” stāsta A.Junkure.
Reforma ir nepieciešama
A.Junkure
norāda, ka reforma izglītībā ir nepieciešama. “Pati dzīve pieprasa
reformas. Es kā pedagoģe savā darbā jau esmu veikusi reformu. Ar bērniem
nevar strādāt tā, kā strādāja iepriekš. Pati meklēju jaunus metodiskos
paņēmienus, lai stundas būtu interesantas un jēgpilnas. Mūsdienu bērni
aug tehnoloģiju laikā. Viņu dzīve ir citādāka nekā mūsu bērnībā. Bērni
ir aktīvi, zinātkāri un tieši. Arī skolotājam ir jāiet laikam līdzi. No
reformām nevajag baidīties,” saka A.Junkure.
Redzot izglītības
satura fragmentus, skolotāji ir kļuvuši mierīgāki un reformas pieņem.
“Skolotāji saprot, ka tas nebūs nekas neizdarāms vai ārkārtējs.
Pedagogiem būs savā starpā vairāk jātiekas un jāsadarbojas,” uzskata
A.Junkure. Jautājums ir par mācību un metodiskajiem līdzekļiem, kuri
tiek izstrādāti jaunā mācību satura apguvei, – vai pietiks finansējuma?
Katrs bērns ir atšķirīgs
Vai
sešgadnieks ir gatavs sēsties skolas solā? “Vecākiem nevajag baidīties.
Protams, bērni savā attīstībā ir ļoti dažādi, tādēļ paši vecāki varēs
izlemt, vai bērns ir gatavs skolai sešos vai septiņos gados, un neviens
netiks piespiests. Jau šobrīd vecāki var izvēlēties, cik gados laist
bērnu skolā, un izvēle bija dažāda. Ir bērni, kuri sākuši skolā mācīties
sešos un arī astoņos gados. Vai bērns iekļāvās skolā? Atkarīgs no
bērna. Daži astoņos gados nespēj iekļauties, bet daži sešos gados ļoti
labi iekļaujas. Galvenais, lai bērns ir vesels gan fiziski, gan
emocionāli,” skaidro A.Junkure. Ir svarīgi bērniem trenēt atmiņu, iztēli
un gribu. “Griba nozīmē darīt arī to, ko negribas darīt,” viņa
piebilst.
Zinātkārs un priecīgs bērns
Alūksnes novada
koordinators pirmsskolas jomā, Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes
“Sprīdītis” vadītājas vietniece izglītības jomā Anta Apine informē, ka
Valsts izglītības satura centrs, veidojot jaunās programmas, domā par
vecumam atbilstošu, savstarpēji saistītu un pēctecīgu saturu visās
izglītības pakāpēs. Paredzētais pirmsskolas izglītības mērķis ir
zinātkārs un dzīvespriecīgs bērns, kurš tiek apmācīts bērna vecumam,
interesēm atbilstošā veidā. Pēc reformas apmācība pirmsskolā paredzēta
tikai integrētu rotaļdarbību veidā. Būtisks uzsvars ir ne tikai uz
konkrētām zināšanām mācību jomās, bet uz caurviju prasmēm: pašizziņu un
pašvadību, domāšanu un radošumu, sadarbību un līdzdalību, digitālo
prasmi.
“Mērķis nav iesēdināt sešgadnieku skolas solā, bet radoši
apmācīt, un ir vienalga, kur viņš atradīsies – skolā vai bērnudārzā, ja
tiks apmācīts vecumam atbilstoša veidā. Kā tas izdosies, šobrīd nevar
prognozēt, jo programma nav pilnībā izstrādāta. Saturiski ideja liekas
laba, bet, kā īstenosies dzīvē, to nevar pateikt. Programmas izstrādē un
aprobācijā ir iesaistīts ļoti daudz cilvēku, un nav tā, ka izlemj maza
grupiņa cilvēku,” skaidro A.Apine.
Mācību jomu koordinatoru uzdevums
novados ir iepazīstināt savas jomas pedagogus ar jauno mācību saturu un
sniegt atgriezenisko saikni mācību satura izstrādātājiem. Arī Alūksnes,
Apes novadu pirmsskolu kolektīvi ir saņēmuši visus šobrīd pieejamos
materiālus, jaunās izglītības sistēmas programmas paraugus, ar kuriem
iepazīstas, analizē, formulē savu viedokli.
Jāstrādā progresīvi
A.Apine
norāda, ka jaunās programmas īstenošanā liela nozīme būs skolotājiem,
kurus nepieciešams ne tikai apmācīt, bet rosināt domāt citādāk.
Programma paredz galarezultātu konkrētam vecumam. Skolotāja ziņā ir tāda
apmācības veida organizēšana, metodes, kuras ir vislabākās konkrētās
grupas konkrētiem bērniem. “Skolotājiem būs jāstrādā progresīvi un
moderni. Jau šobrīd daudzi skolotāji strādā tā, kā tas būs jaunajā
sistēmā, bet ir skolotāji, kuri tā nedara, jo savulaik ir mācīti mācīt
citādāk. Lai skolotājam būtu interese strādāt progresīvi un moderni,
nedrīkst aizmirst par atalgojumu. Nesaņemot pienācīgu atalgojumu,
skolotāji “izdeg” un viņiem nav motivācijas. Nereti par atalgojumu tiek
aizmirsts. Arī šobrīd skolotājus lūdz izvērtēt programmu, uzrakstīt
ieteikumus, kas ir papildu darbs, papildu noslogojums, bet par to viņi
neko nesaņem,” teic A.Apine.
Baidās gan vecāki, gan skolotāji
Vai
bērns 1.klasē sāks mācīties sešos gados, tāpat kā līdz šim, galīgo
lēmumu varēs pieņemt vecāki. “Ir vecāki, kuri izvēlas bērnu sūtīt skolā
vēlāk, bet tas nav masveidā – tikai daži gadījumi. Ir nepieciešams ārsta
vai psihologa atzinums, ka bērnam vajag palikt ilgāk bērnudārzā. Daudzi
ir pret reformu, jo ir bailes. Noskaņojums ir negatīvs, jo cilvēkiem
nav skaidrības. Skolotājiem ir bailes, jo būs jāstrādā citādāk. Savukārt
vecākiem ir bailes par nezināmo – šķiet, ka ieliks solā un nu tik
mācīs. Šobrīd sešos gados dārziņā, beidzot pirmsskolas apmācību, bērns
prot lasīt īsus teikumus, vismaz vārdus, māk rakstīt drukātiem burtiem.
Tā ir tikai viena, valodas, joma. Prot jau daudz ko vairāk zināšanu
ziņā, bet būtiskākais – lai mācētu organizēt sevi, savas lietas, prastu
sadarboties ar citiem bērniem, pieaugušo,” teic A.Apine.
Viss vēl diskusiju līmenī
Apes
novada domes izglītības darba speciāliste Gunta Ļuļe teic, ka saistībā
ar izglītības reformu izmaiņu ir daudz, tādēļ ir grūti prognozēt, kāds
būs reformu rezultāts. “Būtu lietderīgi piesaistīt zinātniekus, kuri
pateiktu, kā labāk darīt. Šobrīd vairāk balstās uz praksi, un reizēm
katrā valsts stūrī prakse ir citādāka. Var jau būt, ka rezultāts būs
labs un kopsavilkums būs vērtīgs. Ir zināms teiciens: kas nemeklē, tas
neatrod. Katram jautājumam ir divas puses, un, visticamāk, viss atkarīgs
no tā, kā tas beigu beigās dzīvē tiks ieviests un realizēts. Galīgo
dokumentu vēl nav, un viss ir diskusiju līmenī,” skaidro G.Ļuļe.
Automātiski iecelt nevar
G.Ļuļe
atceras laiku, kad astoņdesmito gadu beigās sešgadniekiem bija jāsēžas
1.klases solā. “Toreiz to darīja mehāniski – iecēla 1.klasē, un viņiem
bija jāapgūst tā pati mācību viela, ko pirms tam apguva septiņgadīgie
bērni. Toreiz tas neizdevās un sevi neattaisnoja. Bērni nejutās labi –
režīms sēdēt 40 minūtes skolas solā neatbilda vecumposma īpatnībām.
Eksperiments bija neveiksmīgs tieši tādēļ, ka to darīja mehāniski –
sešgadniekam sāka mācīt to, ko mācīja pirms tam septiņus gadus vecam
bērnam. Šobrīd plānotā reforma ir pavisam citādāka. Skolēniem skolā
vairs neprasa stundā klusumu, bet darbīgu atmosfēru. Mūsdienu bērni ir
krietni aktīvāki un enerģiskāki, un varbūt šobrīd tas attaisnotos.
Toreizējo un šobrīd plānoto reformu nevar salīdzināt, jo saturs, pieeja
un struktūra būs pavisam cita,” teic G.Ļuļe.
Arī G.Ļuļes dēls
1.klasē sāka mācīties reformu laikā. “Vai bērni no eksperimenta cieta?
Man par to grūti spriest, jo tolaik tam tik ļoti līdzi nesekoju. Maniem
bērniem mācībās veicās labi un nekādas problēmas reforma nesagādāja.
Taču, kopumā vērtējot, jā, tā bija raustīšanās. Tas bija stress gan
vecākiem, gan bērniem un pedagogiem,” atceras G.Luļe.
Ko domā vecāki?
Latiņa jānotur
Laura (4 gadus veca dēla mamma)
–
Šobrīd neskaidrību ir vairāk nekā skaidrības, tādēļ nevaru teikt, ka
esmu pilnīga reformas piekritēja. Piekrītu, ka kaut kādas reformas
izglītības sistēmā vajag, bet – kādas? Mani satrauc tas, ka visu balstīs
uz kompetencēm. Prasmes un spējas ir viens, bet nedrīkst aizmirst par
pašiem pamatiem, pamatzināšanām. Mūsu bērni ir gudri, tādēļ esmu bažīga,
vai jaunā reforma šo latiņu nepazeminās. Piemēram, ir valstis ārzemēs,
kur bērni 3.klasē mācās to, ko mūsējie mācās 1.klasē. Līdz šim mūsu
bērni neizskatījās pārāk slikti, rezultāti bija labi. Neesmu redzējusi
jaunās programmas nianses, bet, manuprāt, skolai nav jābūt tikai
rotaļlaukumam. Ir jābūt disciplīnai, stingrībai, prasībām.
Eksperiments pēc eksperimenta
Jānis (divu bērnu tētis)
–
Mūsu valstī ir pierasts rīkot dažādus eksperimentus, un, ja
eksperimenti neizdodas, tad vainīgā nav. Bet kurš cieš? Parastais
cilvēks, parastā tauta. Visa dzīve mums kā eksperiments –
paeksperimentēja uz uzņēmējiem, spēs elpot vai nē, tagad uz bērniem.
Pamācīs bērnu pa jaunai modei un kas tālāk? Paskatīsies – sanāca gudrīši
vai nesanāca? Nesaprotu, kāpēc nevar mierīgi dzīvot, bet visu laiku
jāizdomā kaut kas jauns. Būs jāpērk jaunas grāmatas? Kam izdevīgi? Kam
izdevīgi jaunie kases aparāti? Ne uzņēmējam, ne pircējam. Tādu piemēru
ir daudz. Mums valstī trūkst stabilitātes. Kā nāk jauns ministrs –
jaunas idejas. Bet var taču papildināt esošo. Nav vienmēr viss jāsāk no
jauna.
Kā notika astoņdesmitajos gados?
Alūksnes pilsētas sākumskolas skolotāja Maija Jauniņa
–
Bērni skolās ir mācījušies visos laikos – gan miera laikos, gan kara
apstākļos, gan juku laikos. Izglītības procesu regulē milzum daudz
likumu, lēmumu, standartu. Cenšanās atrast labāko risinājumu nav viegls
ceļš. Vai analīze un secinājumi izdarīti, mēs, parastie skolotāji,
nezinām, jo tieši tobrīd sabruka valsts iekārta. Skaitījās, ka bērni
mācās 1.klasē, bet reāli mācības nenotika skolas telpās, jo tolaik bērnu
bija daudz un visiem vietas nepietika. Sešgadīgajiem mācības notika vai
nu bērnudārza telpās, vai internātā. Šiem bērniem nebija iespējas
izjust skolas vidi, kas ir ļoti būtiski – saprast, kas ir skola. Arī
režīms bija citāds – mācību stundas ilga 30 minūtes, pēc pirmajām četrām
mācību stundām bija “dinamiskā pauze”, pastaigas, spēles svaigā gaisā,
tam sekoja vēl viena vai divas mācību stundas, pusdienas un diendusa.
Dienas otrajā pusē pedagogi mainījās, un pēcpusdienā ar bērniem strādāja
cits skolotājs. Bērni mācību un rotaļu telpā varēja uzturēties līdz
vakaram. Obligāts bija noteikums, ka bērnu vienu nekur nelaiž. Bērni
tikai vecāku uzraudzībā nāca un gāja uz mācībām. Tad vēl bija maz bērnu,
kuri tik agrā vecumā apmeklēja mūzikas skolu vai mākslas skolu, tādēļ
bērni mācību vidē atradās līdz vakaram.
Vienā klasē bija ļoti
dažādi bērni – vieni bija apmācīti bērnudārzos, bet citi bija auguši
mājās. Pedagogiem bija ļoti grūti strādāt. Lielākā problēma bija tā, ka,
nonākot 2.klasē īstā skolas vidē, adaptācijas laiks bija dubultilgāks.
Tāpat arī sociālo prasmju, ko var iegūt tikai skolas vidē, šiem bērniem
nebija. Man kā sākumskolas skolotājai ir grūti spriest, kādas bija šo
bērnu spējas vēlāk, vidusskolas periodā, apgūt komplicētos mācību
priekšmetus, piemēram, matemātiku, fiziku. Domāju, ka izpratne šajos
priekšmetos katram rodas individuāli.
Bija arī “otrais vilnis”,
kad vienlaikus pastāvēja 1.klase sešgadniekiem un 1.klase
septiņgadīgajiem. Tas laiks palicis prātā kā vislielākās neziņas,
neskaidrības un haosa laiks. Telpas pirmklasniekiem bija vairs tikai
bērnudārzos, un arī režīmā īstas precizitātes nebija. Visu vēl ļaunāku
padarīja bargie laikapstākļi – telpas bija aukstas, vecāki nesa no mājām
sildītājus, žurnālus rakstījām ar cimdiem rokās. Juku laiku, tā sakot,
“nolauzām”, izkaisīti pa dažādām telpām, ne kā viena skola. Jau gadu
vēlāk 1.klases bērni laimīgi un priecīgi sāka mācīties skolas telpās.
Arī
jaunā izglītības reforma, ko vēl tikai plāno ieviest, nāk ar neziņu gan
skolām, gan ģimenēm. 1.klase skolā ļoti līdzinās pirmajiem bērna dzīves
gadiem – tik daudz jauna pirmo reizi. Katrs no mums attīstās savā
individuālā kārtā, tādēļ ne jau standarti dzīvam cilvēkbērnam ir
noteicēji, kad, ko, kā un kur sākt mācīties. Ja bērns ir vesels, fiziski
un emocionāli nobriedis atbilstoši savam vecumposmam, ir zinātkārs,
spēj tikt galā ar savām pamatvajadzībām, nekad nebūs problēmu. Vecākus
rosinātu nopietni ieklausīties un ņemt vērā mediķu, pirmsskolas
pedagogu, logopēdu un psihologu ieteikumus. Vecākiem pašiem nevajadzētu
baidīt bērnu ar skolu. Ja nav intereses par mācīšanos – atlikt uz gadu,
jo citādāk nebūs vēlamā rezultāta. Jautājums arī par to, kā bērnam būs
sakārtots režīms, ārpusskolas nodarbības, to laiki, lai neveidojas
pārslodze. Vai skolā būs pagarinātā dienas grupa? Septiņos gados bērns
mazāk slimo, un ir bažas, ka sešgadnieki vairāk slimos, nekā būs skolā.
Mēs visi gribam sagaidīt saprātīgus risinājumus!
Sešos gados nav pietiekami patstāvīgs
Jolanta Apsīte, Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Sprīdītis” skolotāja
–
Sešgadnieks skolā – tas ir iespējams, ja ir pielāgotas skolu telpas
sešgadnieku vajadzībām. Skolās būs jāiegulda papildu līdzekļi jaunu
apstākļu radīšanai, bet pirmsskolas iestādēs tādi jau ir. Skolā tad
jābūt dienas režīmam kā pirmsskolā, jābūt arī skolotāju palīgam, atpūtas
stūrītim, telpai dienas miegam, āra pastaigām, jānodrošina bērna
uzturēšanās līdz vakaram. Vecākiem nav pat reālu iespēju izņemt
pēcpusdienā bērnu un atrast iespēju, kas viņu pieskatīs.
Pieredze
liecina, ka arī tagad piecgadīgo un sešgadīgo apmācībā mēs nedēļā reizi
dalām grupiņu uz pusēm, jo bērnu prasmju līmenis atšķiras. Aktīvākie
spēj darīt visu ātri, bet bērni, kuriem vajag lēnāku tempu, paliek kā
novērotāji. Protams, dienas garumā individuālā pieeja tiek nodrošināta
un bērns rosināts darboties, sasniegt rezultātu. Svarīgi, ka ir
nepieciešama atbalsta sniegšana un iespēju nodrošināšana pedagogu
profesionālajā pilnveidē un metodikā.
No savas personīgās
pieredzes varu teikt – lielākā daļa sešgadīgu bērnu nav gatavi būt
pilnvērtīgi patstāvīgi un spējīgi uz biežām darbību maiņām, tagad tās ir
stundas. Tiklīdz ir jāpārkārtojas uz nākamo stundu vai arī kā
sākumskolā jāpāriet no korpusa uz korpusu, bērni pamatā nespēj ātri
saprast, reaģēt, kuri piederumi, soma, apģērbs jāpaņem, jāatstāj. Viņiem
joprojām gribas spēlēties.
Es teiktu tā: ar prātu, intelektuāli
lielākā daļa ir gatavi, bet sociāli – nē. Bērni ļoti ātri nogurst, un
sākas reālas uzmanības koncentrēšanās problēmas, līdz ar to arī
uzvedības problēmas. Bērnus var pielīdzināt pusgatavam ābolam – ēst var,
bet sēkliņas vēl nav brūnas, nav pilnībā nobriedušas.
Tiem bērniem,
kuriem esam ieteikuši nesteigties un palikt bērnudārzā, vēlāk ir lielāka
stabilitāte. Arī pašus bērnus satiekot, aprunājoties ar viņiem, varu
teikt, ka viņi ir diezgan nosvērti, motivētāki.
Tā ir pie šīs
izglītības sistēmas modeļa, bet, ja maina kompetences, tad patiesībā
mēs, paši pedagogi, tik ļoti gatavi neesam, jo nav īsti skaidrības, ko
un kā darīt. Ir tikai teorija, bet nav reāla piemēra, piemēram, kādai
tēmai, nedēļai vai kā citādi. Nav konkrēta pavediena, kurš varētu
pakonsultēt.
— Agita Bērziņa
* Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
