Latvijas
Žurnālistu asociācija sadarbībā ar vairākiem reģionālajiem
medijiem, aģentūru “Leta” un ar Sabiedrības integrācijas
fonda atbalstu ir uzsākusi projektu, kura mērķis ir skaidrot,
aktualizēt un veicināt mediju kritiku Latvijā. Kāpēc? Jo tas ir
būtiski ne tikai žurnālistiem, lai analizētu savu darbu,
uzklausītu vērtējumus un pastāvīgi savu darbu pilnveidotu, bet
ikvienam, kurš medijus lasa, skatās, klausās. Bieži pat
nepamanām, cik ļoti mediju sniegtā informācija mūs ietekmē,
tādēļ ir būtiski, ka spējam atšķirt kvalitatīvu saturu no
nekvalitatīva. Arī “Alūksnes Ziņas” ir iesaistījušās šajā
projektā un uzsākam vairāku mēnešu publikāciju ciklu, kura
laikā skaidrosim, kas ir laba žurnālistika un kā to atšķirt no
sēnalām un klajiem meliem, kā mediji ietekmē mūsu dzīvi,
valsti, pagastu un novadu.
Kas ir mediju
kritika, kāpēc tā ir nozīmīga visai sabiedrībai un arī pašiem
žurnālistiem, intervijā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes
asociētā profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne, sociālo
zinātņu doktore Anda Rožukalne.
-Kas ir
mediju kritika, par ko sabiedrībā pēdējā laikā arvien biežāk
sāk runāt?
-Latvijā līdz
šim praktiski nav tāda formāta, kurā regulāri runā par mediju
saturu, un tam ir sekas. Piemēram, cilvēki vai nu sociālajos
medijos vai pie medijiem vēršas ar tādiem jautājumiem kā “Kāpēc
esat veidojuši kaut kādus formātus?” vai “Kāpēc rādāt un
stāstāt par kaut ko, bet par kaut ko nestāstāt?”. Ja nav
regulāras mediju kritikas, tad gan auditorijai, gan pašiem medijiem
nav skaidrs, kā un ko vispār vērtēt. Un tad mēs redzam vai nu
dusmas par to, ka žurnālistiem ne vienmēr ir perfekta valoda, ka
portālos ir drukas kļūdas vai aizkaitinājumu par sensacionalizētu
vai dzeltenu saturu. Un tas viss tiek attiecināts tā, ka ir slikti
žurnālisti vai nav pietiekami kvalitatīvi mediji. Bet nav skaidru
kritēriju, ko nozīmē mediju kvalitāte arī dažādu līmeņu
medijos.
Zinātniski to
sauc par morālo paniku, uztraukumu par to, ko mediji dod vai nedod
sabiedrībai. Faktiski šis uztraukums un cilvēku interesēšanas ne
tikai par pašu saturu, sākot ar ziņām un beidzot ar filmām vai
seriāliem, nozīmē, ka sabiedrība lieliski apzinās, cik milzīga
ietekme ir medijiem uz viņu ikdienas dzīvi. Mēs visu laiku
dzīvojam mediju piepildītā realitātē. Piemēram, mēs
uztraucamies par ceļu vai gaisa kvalitāti, bet mediju kvalitāte
mūs ietekmē vismaz tādā pašā, ja ne vēl lielākā mērā.
Informācijas apjoms, ko saņemam, ir tiešām milzīgs. Mēs diezgan
ilgi varētu skaitīt visus lēmumus un visas tās dzīves jomas, kas
ir atkarīgas no mediju dotās informācijas. Tāpēc mediju kritika
mūsdienās tiek skatīta plašāk.
Vārds
“kritika” šajā ziņā ir neitrāls vai vispārīgs, tas
nenozīmē, ka visu laiku ir jākritizē. Svarīgi ir saprast arī
pozitīvās puses vai kādu labo ieguldījumu. Sabiedrībai svarīgi
ir uzzināt to, ko īsti neviens bez pētījumiem nezina par to, kā
mediji mūs ietekmē, jo mēs to neredzam un mums ir dažādi
priekšstati un mīti. Diemžēl mēs arī publisko un politisko
lēmumu ziņā redzam mitoloģiju, piemēram, par mediju auditorijām,
par to, cik lielā mērā mediju lietotāji spēj atšķirt melīgu
informāciju, dezinformāciju vai citas grupas, kā atšķiras vai
varbūt neatšķiras krievvalodīgā auditorija no latviski
runājošās? Visi šie svarīgie jautājumi, par kuriem tiek
pieņemti politiski lēmumi, balstās uz kaut kādām izglītības
drupatām un, iespējams, tuviem cilvēkiem vai kolēģiem, kas
izsaka viedokļus. Tomēr ir svarīga mediju kritika, kas ir vērsta
uz profesionālo vidi. Faktiski Latvijā mums – mediju
profesionāļiem – nav vides, kur mēs varētu runāt par savām
problēmām.
– Kā šis
tukšums tiek aizpildīts citās valstīs?
– Varat
atvērt jebkuru pasaules medija tīmekļa vietni, kur būs izeja uz
dažādām apakštēmām. Ja tas ir tiešām ietekmīgs medijs, jūs
ieraudzīsiet kādu sadaļu, kas visbiežāk tā arī saucas –
“Mediji”, bet var būt arī sīkāk, kā “Radio un televīzija”
un “Sociālie mediji”. Piemēram, “The Guardian”, BBC, “New
York Times”, “Newyorker” ārkārtīgi detalizēti un regulāri
ir formāti – un tie ir ne tikai teksta formāti, bet arī īsi
video blogi, kas ir 3 līdz 5 minūšu garumā katru dienu. Tāpat
Austrālijas sabiedriskajā medijā ABC katru dienu pēc ziņām ir
šāds īss video blogs, kurā viens autors analizē visus tās
dienas medijus. Redzam, ka tiek analizēti, piemēram, visi vāki vai
lappuses ietekmīgiem medijiem, kad ir noticis kāds liels notikums,
tostarp Tramps ticies ar Ziemeļkorejas vadītāju vai Merkele ir
pārvēlēta, vai notikusi kāda dabas katastrofa. Faktiski tiek
salīdzināts, kā tas tiek atspoguļots un ko tas nozīmē.
Mediju kritika
palīdz saprast mediju valodu. Katram medijam ir sava unikāla
valoda, ar kuras palīdzību tas nodod informāciju un kurai ir savi
ietekmes faktori, un tas var būt gan teksts, gan audio, gan vizuālās
lietas, gan fotogrāfijas, gan karikatūras, gan ”memes”
(ilustratīvi pielāgotas fotogrāfijas. – red.). Formāti ir ļoti
dažādi. Bet, ja sabiedrība netiek iepazīstināta ar šo valodu,
tad no tā satura var saņemt tikai nelielu daļu, jo, piemēram,
varbūt saproti attēlu, bet īsti neizproti, kāpēc tas tā ir.
Diemžēl
Latvijā nav arī komerciāli ietekmētās informācijas analīzes.
Pārsvarā tā būtu komercreklāma un arī sabiedrisko attiecību
joma. Latvijā vispār netiek analizēta tās kvalitāte. Redzam
ārkārtīgi daudz stereotipu kaut vai aktuālajās reklāmas
kampaņās. Piemēram, mani ļoti pārsteidza telekomunikāciju jomā,
kas ir viens no lielākajiem reklāmdevējiem, izplatītā reklāma,
kas balstās atbaidošos stereotipos par bērnu un vecāku attiecībām
ar sociālajiem medijiem. Tur tiek parādīts, cik vecāki ir
atpalikuši un kā viņi tad, kad sāk izmantot sociālos medijos,
izraisa dusmas un riebumu saviem pusaugu vecuma bērniem. Patiesībā
tie ir atbaidoši stereotipi! Visi dati rāda, ka šo konkrēto bērnu
vecāki sociālos medijus lieto gandrīz kopš viņu dzimšanas. It
sevišķi mammas, no kurām lielākā daļa ir sociālo mediju
lietotājas un kuras ir ļoti prasmīgas un īstenībā ir
izveidojušas to kultūru un sociālās normas, kas ir sociālajos
medijos. Bērni agri vai vēlu to pārņem un tad veido savu saziņas
veidu. Skaidrs, ka reklāmai vajadzīgs kāds iedomāts konflikts,
bet tas, ka tiek noniecinātas konkrētas sabiedrības grupas,
svarīgas vērtības un notiek zināšanu profanācija… Domāju, ka
augstā līmeņa reklāmas radītāji bijuši vairāk norūpējušies,
ka tik viņi neizskatās nepietiekami stilīgi, un tāpēc
uztaisījuši šādas lietas. Patiesībā viņi nav paskatījušies
brīvi pieejamus datus, piemēram, no “Eurobarometer” par to,
kāds ir sociālo mediju lietojums Latvijā. Latvija Eiropas
Savienībā ir viena no valstīm, kurās visvairāk tiek lietoti
sociālie mediji!
-Konkurences
cīņā par iespējām sniegt operatīvu informāciju vai gūt peļņu,
nereti cieš arī mediju satura kvalitāte.
– Mediju
vide ir mainīga. Tajā notiek daudzas interesantas, aizraujošas
lietas, bet, ja tas netiek skaidrots un nav pašrefleksijas par to,
kāpēc mēs to darām un kāpēc vispār kādam par to ir
jāinteresējas, tad rodas tā sajūta, ka, jā, mums ir dažādi
mediji un reizēm žurnālisti izdara lielu darbu politiķu,
amatpersonu vietā un ārkārtīgi pašaizliedzīgi strādā, bet
kopumā ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem neviens nerunā vai
nespēj parunāt. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja mediju
redaktori stāstītu, ko viņi grib izdarīt un ko viņi īstenībā
var. Šis virziens, ko sauc par jauno objektivitāti, nozīmē, ka
žurnālisti un arī redaktori regulāri sarunājas ar savu
auditoriju par to, kāpēc mēs to darām, nevis vienkārši “re,
kur ir mūsu foršais raidījums, raksts, spožā intervija vai modes
sesija”. Tas arī ir viens no mediju formātiem, ja mēs izstāstām,
kāpēc mēs to darījām un ko tas dos, kā mums gāja. Tā arī ir
daļa no mediju kritikas. Tas arī palīdzētu sabiedrībai labāk
saprast gan katra medija valodu, gan iespējamo ietekmi.
– Runājot
vēl par sabiedrisko attiecību un reklāmas jomu, kam, jūsuprāt,
būtu jāveic analīze par tās kvalitāti?
– Negribētu
izslēgt no sarunas nevienu no avotiem. Tajā noteikti būtu
jāpiedalās pašiem profesionāļiem, kuri skaidrotu, atbildētu uz
jautājumiem. Otra grupa ir klienti. Šīs nozares balstās spēcīgā
atkarībā no klienta vēlmēm. Mēs Latvijā profesionāļu vidē
zinām, ka ir klienti, kas ir atbildīgi, un ir klienti, kas ir
gatavi samaksāt par, teiksim, sociāli bezatbildīgu produktu. Ļoti
apbrīnoju “Re: Baltica” cīņu pret viltus ziņu portāliem, un
pati arī esmu vienu bloga ierakstu veltījusi reklāmdevējiem, kas
tos baro, taču neesmu dzirdējusi nevienu skaidru atbildi ne no
autotirgotājiem, mazo kredītu devējiem vai citiem ietekmīgiem
reklāmdevējiem, kāpēc saviem mediju plānotājiem uzdod likt
reklāmas un barot šos viltus ziņu portālus. Tātad svarīgi būtu
arī klienti, bizness, kas uztur daļu no medijiem.
Tie būtu arī
pētnieki, lai cik bēdīga būtu mūsu situācija ar individuālajiem
projektiem. Protams, tas arī palīdzētu veidot politiku pētījumu
jomā. Ir ļoti daudz jautājumu, piemēram, par ietekmi, tostarp
jautājums par reklāmas un mediju satura ietekmi nav atbildams bez
pētījumiem.
Protams,
jāiesaista arī amatpersonas, politiķi, kuri izlemj dažādus
jautājumus. Piemēram, bija diskusija par administratīvajiem
resursiem pirms vēlēšanām. Ir skaidrs, ka, piemēram, sabiedrības
veselības kampaņa par to, ka cilvēkiem jāuzmanās uz ūdens, ir
ļoti svarīga, daļa no CSDD kampaņām ir ļoti vajadzīgas, bet,
iespējams, ka citu veidu valsts iestāžu komunikācija balstās vai
nu stereotipos vai parocīgos instrumentos, un tur ir arī jautājums
par to, kādā veidā šī nauda tiek tērēta, ja tā ir valsts
kapitālsabiedrības vai pašvaldības uzņēmuma nauda.
Pieredze un
sarunas liecina, ka medijos strādājošie nereti ir gana paškritiski
un ļoti labi apzinās, kur un kā ir kļūdījušies. Bieži vien
iemesls ir kāda resursa iztrūkums, to skaitā laika vai līdzekļu.
Tāpat auditorija mēdz būt pārlieku kritiska un prasīga –
uzstāj, lai žurnālists ar publikāciju atrisinātu visas
problēmas.
– Ir
spiediens visu laiku būt veiksmīgiem, un tas nozīmē gan būt
spožiem, oriģināliem, aizraujošiem, gan arī nepazaudēt
auditoriju.
-Tas, ka nav
šādu publisku formātu, kur diskutēt, arī mainās. Ik pa laikam
tomēr notiek individuāla vai organizēta komunikācija sociālajos
tīklos, medijos – var ātri atbildēt uz jautājumiem vai
uzklausīt cilvēku domas. Jautājums, cik ļoti tas tiek ņemts
vērā, jo arī ne vienmēr tie kritizētāji saliek kopā mediju
uzdevumus ar savu patiku vai nepatiku vai tā brīža pārdomām vai
emocijām. Piemēram, ir izstāstīta viena stāsta daļa un tiek
pieprasīts, lai žurnālists visas problēmas tajā vienā formātā
– vienā rakstā vai raidījumā – atrisina, kas absolūti nav
iespējams, to var izdarīt ilgākā laikā.
Ik pa laikam
notiek mediju pētījumi, piemēram, tiek izpētīts, kāds ir
saturs, cik tas ir daudzveidīgs, kādā pakāpē ir plurālisms, jo
cilvēkiem ir būtiski redzēt skatījumu daudzveidību, cik
pilnvērtīgi ir atspoguļotas kādas problēmas. Tas gan, ka
pētījumus žurnālisti īpaši neņem vērā, bet tā ir globāla
problēma. Tā ir pašaizsardzība. Ja profesionālis ir ārkārtīgi
dinamiskā vidē strādājis un, kā zināms, žurnālisti ir vieni
no tiem, kuri pastāvīgi ir uz pārstrādāšanās robežas, viņi
uzskata, ka neviens neizprot situāciju, apkopojot gada darbības
datus, tik dziļi kā pats profesionālis. Taču esmu bijusi patīkami
pārsteigta par kolēģiem dažādos medijos, cik viņi atklāti un
labprāt stāsta par notiekošo. Es to tulkoju tā, ka īstenībā
neviens neuzprasa “Kā tev iet darbā?” un “Kāpēc tu to
dari?”, un tās domas “Kā man strādāt?”, “Cik es varu?”
paliek katra iekšējām pārdomām, un tās nav tās vieglākās
domas.
– Runājot
par kritiku, paškritiku – kā šobrīd izpaužas mediju atbildība
un vai vispār izpaužas?
– Teikumi,
kas sākas ar “visi” vai “vispār”, ir pilnīgas muļķības.
Problēma ir tā, ka, ja mēs nerunājam par mediju kvalitāti un
atbildīgumu, tad mēs nespējam nošķirt, ka Latvijā ir dažādi
mediji. Ir ārkārtīgi augstas kvalitātes, pašaizliedzīgi,
profesionāli žurnālisti un mediji, bet ir arī tādi, lai pārāk
bieži nelietotu vārdu prostitūcija, ko akadēmiski sauc par
instrumentālajiem medijiem, kuri vienkārši ir instrumenti kāda
rokās un kādiem mērķiem tiek imitēts medija darbs. Tāpēc īsā
atbilde būs, ka situācijas ir ļoti dažādas.
Atbildības
līmenis ir ļoti dažāds, bet, kamēr mums nav skaidrības par
kritērijiem, protams, atbilstoši mūsu ikdienas iespaidiem mēs vai
nu visus ceļam debesīs un prasām no žurnālistiem to, ko viņi
nevar izdarīt, un reizēm paslavējam, vai pie katra sīkuma visus
nokritizējam un sakām, ka tie ir nekam nederīgi, negodīgi
cilvēki. Protams, atbildību ietekmē ārkārtīgi augstais
komercializācijas līmenis. Žurnālisti un mediji dzīvo trūcīgos
apstākļos un izaicinājumu pilnos džungļos, kur tiešām daļa
lēmumu nav par labu atbildībai, bet par labu izdzīvošanai. Tas
ir viens no galvenajiem faktoriem, kas atbildīgumu samazina. Pārējie
varbūt nav tik svarīgi.
-Latvijā
pētījumu par mediju problemātisku ir maz, lielākoties tiek
operēts ar dažādiem pieņēmumiem un stereotipiem.
– Es un vēl
daži kolēģi ik pa laikam tiekam aicināti piedalīties
starptautiskos pētījumos Eiropas Savienībā, kuros katrs pārstāvam
un dodam datus par savu valsti. Piemēram, par digitālajiem medijiem
ir liels projekts, arī par mediju plurālismu, bet nav par dziļiem
jautājumiem. Piemēram, Tartu universitātei bija ļoti interesants
pētījums par minoritāšu mediju auditorijām, kuras kaut kādu
iemeslu dēļ vai nu izmanto vietējo mediju saturu vai nē. Latvijā
mēs joprojām dzīvojam kaut kādos stereotipos par cilvēkiem, kuru
smadzenes ir aizpūstas Kremļa virzienā vai kuri ir tik
stagnātiski, ka ir iesprūduši pirms 10 gadiem varenajās Krievijas
televīzijās, kuru skatīšanās īstenībā samazinās, par ko
liecina arī mums pieejamie dati. Minētajā Tartu universitātes
pētījumā ir ļoti detalizēti dati. Kad šos pētniekus satiekam
kādās konferencēs, viņi saka, cik slikti, ka mums Latvijā nav
šāda pētījuma, jo tad varētu datus salīdzināt, jo šajā ziņā
mums ar Igauniju ir līdzīgas problēmas. Tās varētu kopā izprast
un risināt, bet mums šādu datu nav. Nav pētnieku, kas ir
dzīvojuši kopā ar ģimenēm un skatījušies, kā veidojas viņu
attieksme pret medijiem, nav izmantotas līdzīgas metodes, lai dati
būtu salīdzināmi.
Arī tagad,
piemēram, Eiropas Savienībā ir ļoti interesanti dati par
populistu ietekmi, kas visus uztrauc. Viens ir tas, ka mēs dažreiz
smejamies vai priecājamies par dažādiem komunikācijas brīnumiem,
ko radījuši populistiski politiķi, un nostājamies kaut kādās
radikālās, polarizētās pozīcijās pret viņiem, bet neviens
nezina atbildi uz jautājumu, kas būs pēc tam. Tāpat ir pētījumi
par dezinformāciju. Latvijā ir veiktas aptaujas, ka cilvēki ir par
to norūpējušies, bet reālo ietekmi mēs nezinām. Tāpēc ka
politiskajā ziņā pētījumi sociālajās zinātnēs, kas ietver
arī mediju pētījumus, nav bijuši būtiski un aktuāli, mums šo
datu nav.
Jāatzīst, ka
arī man pašai kļūst arvien grūtāk izsekot dažādām niansēm,
pastāvīgi lasīt un meklēt atbildes uz jautājumiem, bet nekas
cits jau neatliek. Cilvēku nezināšana ir ļoti dziļa. Pati esmu
sastapusies ar profesionāļiem, kuri neatšķir informācijas
meklēšanas platformas no sociālajiem medijiem, vai vispār
neatšķir sociālo mediju īpatnības, specifiku, lai gan tas pieder
pie viņu darba instrumentiem. Sociālo mediju menedžments un
satura producētāji un vadītāji būtībā ir jaunas profesijas,
tām ir mazāk nekā desmit gadu, bet ļoti daudz cilvēku strādā
šajā jomā. Viņu darba kvalitāti, ētiku, dažādus formātus
sabiedrība vispār nemana, bet nemitīgi patērē rezultātu. Tur ir
viss iespējamais, sākot ar nevalstisko organizāciju, kas cīnās
par vistu brīvību, beidzot ar valdības vai policijas informāciju
par avārijām. Ļoti pietrūkst intelektuālo resursu un cilvēku
laika, lai regulāri analizētu to, kas notiek sociālo mediju
komunikācijā un kā tā ietekmē pārējās informācijas sadaļas.
Tas arī būtu ļoti vajadzīgs Latvijā.
-Kā jūs
komentētu situāciju par mediju brīvību Latvijā? Mums nav daudz
tādu normatīvo aktu, kas ierobežotu žurnālistu brīvību.
– Mums ir
liberāla mediju regulācijas sistēma, mediji ir diezgan brīvi, tas
arī mazliet samazina atbildīgumu. Elektroniskajiem medijiem ir
augstākas prasības un arī regulācija. Protams, ir sava veida
ierobežojumi, žurnālistiem nav imunitātes, kā tas ir citās
valstīs, nedrīkst pārkāpt likumu un aizskart citus cilvēkus,
nodarīt kaitējumu, bet es neredzu šķēršļus ārkārtīgi
kritiskām publikācijām pret augsta līmeņa amatpersonām, ja tas
viss ir precīzi. Kopā ar kolēģiem diskutējot par kaut kādu it
kā pārkāpumu, esmu domājusi, vai tas varētu būt izdarīts bez
kādas apsaukāšanās vai rupjības, un visu informāciju ir
iespējams atklāt. Šajā ziņā nav ierobežojumu.
Tas, ko es
redzu kā problēmu un ko grasās risināt jaunais mediju regulējums,
ir saistīts ar to, ka drīzāk ir jānostiprina mediju brīvība,
nosakot daudz skaidrākas brīvības un privilēģijas profesionāliem
žurnālistiem un atšķirot postpadomju un instrumentālos medijus,
kas būtībā piesārņo visu komunikācijas vidi ar savu divkosību
un liekulību un arī neskaidriem profesionāliem principiem. Tādā
ziņā mums ir ļoti novecojuši normatīvie akti. Būtu svarīgi arī
dekriminalizēt neslavas celšanu presē. Daudzās valstīs tas nav
noteikts Krimināllikumā, ka žurnālistu var ielikt cietumā par
to, ka viņš ir aizskāris kādu un izplatījis kļūdainu
informāciju.
– Vienlaikus
kriminālatbildība par nepatiesas informācijas publicēšanu
nepastāv.
– Jā, tāda
nepastāv. Eiropas cilvēktiesību deklarācija, kas paredz tiesības
saņemt informāciju, neparedz tiesības saņemt tikai patiesu
informāciju. Tas var saniknot, bet tā ir daļa no brīvības.
Atgriežoties pie pamatjautājuma, ja cilvēki neizprot informācijas
sarežģītību un daudzveidību un kritērijus, tad, protams, pieaug
pieprasījums visu regulēt, ielikt likumos, bet ir milzīgs risks
nonākt pie tā, ka samazināsies brīvas informācijas apjoms.
– Ko
vajadzētu darīt, lai Latvijā attīstītu mediju kritiku?
– Vajadzētu
skaidri nolemt jauku kolēģu redakcijās, ka līdzās laika ziņām,
kaut vai horoskopiem un citai svarīgai informācijai par
uzņēmējdarbību un sociālajiem jautājumiem, ir regulāri
formāti, kuros ir iespēja runāt par medijiem nebaidoties. Esmu
redzējusi, ka viens medijs baidās publicēt ko kritisku par otru.
Tas ir vienkāršoti iztulkots Komerclikums, ka konkurenti viens otru
neaizskar, bet mediju jomā, manuprāt, to nevar tā attiecināt. Ir
vajadzīgi resursi, un Mediju atbalsta fondam, kas strādā jau otro
gadu, tam ir paredzēti resursi, taču ir pieteikts ļoti maz
projektu. Tāpat kā pētnieciskā, analītiskā žurnālistika, šis
izglītojošais, diskusijās balstītais saturs, nav viegli un ātri
izveidojums, kā piemēram jauki portretstāsti par brīnišķiem
cilvēkiem Latvijas simtgades kontekstā. Tas ir daudz vieglāks
formāts nekā iedziļināties, meklēt avotus, datus, tos
salīdzināt, domāt. Taču katra tradīcija var pastāvēt. Ir
bijuši ļoti veiksmīgi formāti, kas turpina pastāvēt, piemēram,
“Melu detektors”, kas arī ir vienlaikus mediju izglītības un
mediju kritikas formāts. Ir arī citi formāti, kuri, ja vien būtu
spēks un resursi tos turpināt, būtu labs pamats.
* Intervija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem un par tās saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.
