Alūksnes Kultūras centrs (KC) pēc rekonstrukcijas aizvada jau trešo
sezonu. Alūksnieši joprojām priecājas par skaisto namu un naski apmeklē
pasākumus. Fakts, ka beidzot Alūksnes novadā ir skaista galvenā kultūras
iestāde, ir ieviesis izmaiņas pagastu tautas namu darbībā. “Alūksnes
Ziņas” skaidro, kādas jaunas vēsmas tas viesis pagastu kultūras dzīvē un
kāpēc tautas namam pagastā būtu jābūt pēdējai iestādei, kur izslēdz
gaismu.
Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas
vadītāja Sanita Eglīte vērtē – lai arī Alūksnes KC pēc rekonstrukcijas
rit trešā sezona, nevarētu teikt, ka tas ir pilnībā noformulējis, kā
strādāt.
– Jūsuprāt, kā KC izdevies sevi pierādīt šajā laikā?
–
Manuprāt, viņi vēl ir meklējumos – cik daudz, cik intensīvi, kurās
dienās piedāvājumu veidot. Nenoliedzami, Alūksnes KC Latvijā jau ir
atpazīstams – visas lielās producentu kompānijas to zina kā vienu no
labākajām koncertzālēm, nesaucot to par kultūras centru. Varbūt šķiet
dīvaini, bet šobrīd Latvijā vērojama tendence – iedzīvotāju paliek
mazāk, tomēr kultūras piedāvājums no producentu kompānijām ir milzīgs,
arī uz reģioniem. Atpazīstamību un kvalitātes zīmi Alūksnes KC ir
malacīgi dabūjuši mērķtiecīga darba rezultātā, jo ne velti visi uzsver,
cik labi tiek šeit uzņemti, cik labi šeit jūtas, cik labas ir
mākslinieku ģērbtuves. Alūksne šobrīd Latvijā noteikti ir viena no
kultūras mekām, uz ko lielie mākslinieki “met aci”. Tas noteikti ir ne
tikai KC nopelns, bet arī skatītāju, jo viens ir uzbūvēt KC, otrs – kā
piepildīt zāli. Cilvēki šodien dara tā: ja zina, ka būs labs pasākums,
ir gatavi maksāt arī dārgāk – 15, 20 un vairāk eiro par biļeti, bet tad
viņi grib sagaidīt arī kvalitāti. Bet, ja vienreiz piedzīvo vilšanos,
tad pēc tam neapmeklē arī bezmaksas pasākumus.
– Skatītājs šodien ir izvēlīgs un prasīgs?
– Jā, jo viņš tam velta savu laiku un naudu. KC ar lielāko daļu savu pasākumu to arī nodrošina.
Tiesa,
piedāvājuma ir ļoti daudz, un neesam jau uzbūvējuši koncertzāli, bet
gan KC – vietu, kur arī mums pašiem, alūksniešiem, ir jārod iespēja
izpausties un izmantot sev radīto infrastruktūru. Gribētos, ka šādām
vajadzībām – laikam un vietai savējiem – KC niša būtu lielāka, nekā tā
ir šobrīd. KC vairāk jādomā par saviem lieliem un tradicionāliem
pasākumiem. Ļoti labi to iesākām ar deju festivālu “Alūksnes ziema”, bet
gribētos arī vairāk pasākumu ģimenēm ar bērniem un tamlīdzīgi – tādu,
kur alūksnieši var vairāk līdzdarboties! Tiesa, alūksnietis šobrīd ir
izslāpis pēc profesionālās mākslas, ko nevarējām īstenot vecajā tautas
namā. Tagad tas viss ir un to tik ļoti gribas! Es to uztveru mierīgi, jo
šī KC ir vēl tikai trešā sezona – mēs vēl gavilējam par KC! Ar laiku
tas viss nostabilizēsies. Ir prieks, ka cilvēki nāk uz KC un līdztekus
var izmantot labu infrastruktūru – ērtus krēslus, KC kafejnīcu, plašu
stāvlaukumu, KC nemitīgi skatāma kāda izstāde. KC apmeklējums kļūst par
īstu piedzīvojumu – ne tikai apmeklēt pasākumu, bet pabarot dvēseli vēl
ar daudzām lietām. KC ir ļoti noslogots. Nevar vienreiz nedēļā rīkot
pasākumu – viņi ņem lielas programmas, šovus, kas maksā lielu naudu. Tā
kā pasākumu ir daudz, ar vienu viņi finansiāli iegūst, ar otru – zaudē,
un viss ir līdzsvarā, var dzīvot.
– Alūksnes novada pašvaldība nelīdzfinansē lielo pasākumu norisi Alūksnes KC?
–
Nē, koncertiem, izrādēm no pašvaldības KC finansējums netiek dots,
viņiem pašiem tas ir jānopelna. Alūksnes KC strādā sava budžeta
ietvaros. Ļoti reti ir pasākumi, kad KC lūdzis pašvaldības finansējumu
šādiem mērķiem. KC var atpelnīt savu darbību. Viņiem jādomā kā mazam
uzņēmējam – cik pārdošu biļetes, cik nopelnīšu, cik paredzēt naudas
pasākumam budžetā. Protams, tradicionālajiem pasākumiem, piemēram Bānīša
svētkiem, pilsētas svētkiem un līdzīgām norisēm, ir arī pašvaldības
finansējums.
– Ko darīt un kā strādāt pagastu tautas namiem, kad rekonstruēta novada galvenā kultūras iestāde?
–
Mēs visi uz to gājām, lai mums būtu skaists KC. Paldies visiem, ka nu
tas ir! Mums visu laiku ir jāmainās. KC piedāvā daudzus profesionālās
mākslas pasākumus un savas ietilpības dēļ to var atļauties, savukārt
pagastu tautas namos maksimālā telpu ietilpība ir 250 sēdvietas, tādēļ
nav vērts pretendēt un aicināt lielās producentu apvienības. Šobrīd
lēnām veidojas sistēma, ka Alūksnes KC piedāvā profesionālo mākslu, bet
pagastos vairāk strādā ar amatiermākslu un pusprofesionālo mākslu – ar
tiem, kas nav īsti amatieri, bet nesaņem arī ikdienas algu. Arī pagastu
tautas namiem jāmainās līdzi laikam. No amatiermākslas snieguma arī var
izveidot ļoti profesionālas programmas, bet tad jāpiesaista režisori vai
arī pašam tautas nama vadītājam jābūt spēcīgam šajā jomā, lai būtu
kvalitāte. Un nav tiesa – ja maz naudas, tad nav kvalitātes, jo naudai
ar kvalitāti nav nekāda sakara. Kvalitāti var nodrošināt arī ar maziem
līdzekļiem.
Pagastos jādomā, kā ar amatiermākslu izveidot
interesantu piedāvājumu. Visi pagastu cilvēki nebrauc uz pasākumiem
Alūksnes KC, bet arī šie cilvēki grib vēl kaut ko redzēt un baudīt! Tad
nu pagastos jādomā, ko interesantu, sev raksturīgu, unikālu izveidot.
Pagastos šodien jākļūst daudz radošākiem, nekā bija tad, kad Alūksnes KC
nebija rekonstruēts.
– Rīkot tikai balles nevar, baļļu rīkošana pagastu tautas namos vispār pamazām izzūd…
–
Jāatceras, ka tautas nams ir sabiedriska iestāde, kurai pat nav
noteiktas robežas, ko tur varētu darīt! Ir pagasti, kur tautas nama
kolektīvos līdzdarbojas simts cilvēki – divreiz nedēļā dzied, dejo,
spēlē teātri. Tā ir vieta, kur cilvēkiem izpausties. Pagastos tas kļūst
arvien svarīgāk. Skolas mēs nevaram mākslīgi noturēt, ja nav bērnu, ko
mācīt. Cilvēki vienmēr – vairāk vai mazāk – dzīvos pagastos, un viņiem
vajag normālu dzīves kvalitāti. Tautas nams kā vieta, kur dažādiem
iedzīvotājiem pulcēties, ir ļoti svarīga! Māmiņām, senioriem, kas šobrīd
mūsu novadā ir ļoti aktīvi, rokdarbniecēm, vingrošanai un citām
interešu grupām. Ja tautas nama vadītājs saprot, ka uz ballēm cilvēki
vairs nenāk, tad arī nevajag tās balles.
– Vēl viena tendence, kas
pēdējos gados vērojama Alūksnes novadā – lai arī iedzīvotāju skaits
samazinās, dažādu amatiermākslas kolektīvu skaits palielinās.
– Jā.
Bejā un Veclaicenē izveidojās pat deju kolektīvi, Kolberģī tika
nodibināts koris, kļūst vairāk dažādu interešu kolektīvu. Cilvēkiem
negribas sēdēt mājās, viņiem gribas iziet sabiedrībā, aiziet līdz tautas
namam, kaut ko pamācīties, izglītoties, satikties. Es neesmu
pesimistiska attiecībā uz to, ka cilvēkiem nevajadzēs kultūru. Protams,
nekad nevarēšu pateikt, kāda būs nākotne – varbūt tiešām iedzīvotāju
skaits būtiski saruks, pašvaldības budžets arī un būsim spiesti domāt
par optimizāciju. Tomēr kā kultūras darbiniece saku: aizbraukt no viena
pagasta tautas nama uz otru, neesot tur ikdienā, nerunājot ar cilvēkiem –
tā būs tikai durvju atslēgšana! Neviens neies šajā namā. Tur, kur ir
labi kultūras darbinieki, pagasta cilvēki iet uz tautas namu un asociē
to ar vadītāju. Vadītājam jābūt kā staigājošai reklāmai – jāuzrunā
cilvēki, jāaicina uz pasākumiem, jāiesaista.
– Uzliekot pagasta centrā tikai afišu, nekā nebūs?
–
Tieši tā – kultūras procesi tā uz priekšu nevirzās. Kultūrā ārkārtīgi
svarīgas ir personības. Ja pagastā nav cilvēka – tautas nama vadītāja,
kurš uzrunā, vada, domā, piedāvā, tad nebūs.
– Lielākajā daļā Alūksnes novada pagastu ir šādi tautas namu vadītāji?
–
Cenšas būt. Daudzviet ir ļoti pieredzējuši tautas namu vadītāji. Tiesa,
kultūras darbiniekiem nemitīgi jāģenerē idejas – viņi visu laiku smeļ
no sevis kā no akas, vienubrīd iestājas rutīna, tādēļ jāvēro, ko dara
kolēģi, televīzija, internets, kur var aizgūt idejas, daudz jālasa.
Jābūt ar mūsdienīgu skatījumu, ņemot vērā, ka pieejamais finansējums nav
liels un nekad tāds nav bijis. Jāizmanto projektu iespējas, nevar tikai
prasīt no pašvaldības. Radošums šodien ir liela vērtība – ne tikai
kultūrā, diemžēl ne vienmēr to novērtē.
– Šobrīd norit Alūksnes
novada jaunās attīstības programmas 2018. līdz 2022.gadam sarunas
pagastos. Ko saka iedzīvotāji, uz ko rosina kultūras jomā?
– Alūksnes
sarunās izskanēja, ka nepieciešami Alūksnes novada lielie zīmola
pasākumi, kas liek izskanēt novada vārdam. Šobrīd strādājam pie Alūksnes
novada tūrisma mārketinga stratēģijas. Vidzemes Augstskolas tūrisma
pasniedzējs Andris Klepers izpētīja, kad gada griezumā sociālajos tīklos
ir lielākā cilvēku interese par Alūksni, un secināja, ka tas ir divu
pasākumu laikā: Alūksnes pilsētas svētkos, kas notiek līdztekus
kapusvētkiem, un janvārī Alūksnes ziemas rallija laikā. Būtu labi, ja
šādu pasākumu būtu vairāk. Mums ir arī, piemēram, Bānīša svētki,
Malēniešu svētki, Zušu svētki, bet nevaram Latvijas līmenī aizklauvēties
līdz cilvēkiem tik masveidīgi, jo piedāvājums visur ir ārkārtīgi liels.
Turklāt daudzviet šos pasākumus rīko privātās kompānijas un pašvaldība
ir tikai kā viens no sadarbības partneriem. Alūksnes sarunu laikā
izskanēja doma, ka varbūt arī mums ir jāuzrunā lielās kompānijas. Tas
nebūs viegli, jo Alūksne ģeogrāfiski izvietota pierobežā un ir dārga
vieta pasākuma “uzbūvēšanai”. Viena no idejām, ko varam apdomāt un kas
izskanēja, ir radīt kādus svētkus līdztekus svecīšu vakaram Alūksnes
Lielajos kapos, jo tad uz pilsētu atbrauc ļoti daudz cilvēku. Šo “ļoti
daudz” vajadzētu izmantot un noturēt cilvēkus pēc iespējas ilgāk.
– Kādi tradicionāli pasākumi varētu notikt pagastos?
–
Pagastos katram ir jādomā par savu unikālo. Visur tas nebūs iespējams,
bet tiem, kam unikālais jau ir radīts, tas strādā labi. Piemēram,
Veclaicenē – pierobežas aspekts un sadarbība ar igauņiem, viņu nākotnes
potenciāls ir tūrisma piedāvājums. Jaunlaicenē ir malēniskais un
Malēniešu svētki, Kalncempjos – Ates muzejs un Pļaujas svētki, kas ir
ļoti liela vērtība, Ilzenē – dažādi netradicionāli un sportiski
pasākumi. Šādi būtu visiem jāatrod savas stiprās puses. Man ļoti patīk,
ka Liepnas jaunieši aktīvi līdzdarbojas pasākumu radīšanā. Jaunanna
vienmēr izceļas ar savām netradicionālajām sporta spēlēm un saimnieču
pasākumiem – cik brauc uz Jaunannas pasākumiem, vienmēr zāle ir pilna,
tātad cilvēkiem tur patīk iet. Daži tautas nami vēl ir meklējumos…
Prieks, ka tautas nami savā starpā sadarbojas un, sākot sezonu, saskaņo
pasākumu laikus, lai nepārklātos, jo uz pasākumiem mēdz braukt arī
kaimiņu pagastu cilvēki. Noteikti izdzīvos pašu veidoti notikumi, kas ir
savdabīgi – to visiem novēlu!
Kultūra ir sena un ļoti nozīmīga
nozare, kas rūpējas par vēsturi, tradīcijām un visu to, kas ir ļoti
svarīgs, kas jākopj, bet ko nevar pārdot – tas jādara kā misijas darbs,
arī pašvaldībām. Ja pagastā nav skolas, noturēt inteliģenci ir ļoti
grūti. Skolas slēgšana pagastā uzreiz ietekmē visas jomas. Tautas namam
būtu jābūt pēdējai iestādei pagastā, kur izslēdz gaismu… Pagastos, kur
jau vairs nav skolu, tautas namiem ir ārkārtīgi svarīga loma ar savām
aktivitātēm noturēt bērnus, jauniešus, viņu lokālo piederību.
Alūksnes novada pagastu kultūras namu vadītāju viedokļi
Alsviķu
pagasta kultūras nama vadītāja Marina Ramane: “Alsviķu kultūras nama
darbība pēc Alūksnes KC rekonstrukcijas ir mainījusies, jo atrodamies
piepilsētā. Alūksnē tagad ir plašs profesionālās mākslas piedāvājums,
tādēļ Alsviķos esmu atteikusies no lieliem pasākumiem, kas iepriekš
palaikam tika piedāvāti. Vairāk rīkoju vietējo amatiermākslas kolektīvu
pasākumus un sekoju tam, lai piedāvājums nepārklātos. Ja arī mēs
Alsviķos paņemtu kādu lielo mākslinieku, tas nebūtu tā vērts, jo nāktos
piemaksāt lielu iztrūkstošās summas starpību. Alsviķu pagastā ir
cilvēki, kuri apmeklē pasākumus Alūksnes KC. Arī tie, kam nav sava
personiskā transporta, veiksmīgi pielāgojas un izkārto transportu, lai
nokļūtu gan uz pasākumu Alūksnes KC, gan pēc tam mājup. Kultūras namu
darbība šobrīd arī kopumā mainās, un tas ir tikai normāli. Variēju –
tagad biežāk ir kinoseansi, dažādas radošas un izglītojošas nodarbības.
Arī 10 līdz 30 cilvēkiem, kuri vēl ir gatavi nākt un kaut ko apgūt, ir
jārada piedāvājums. Ja to nedarīsi, arī šai cilvēku grupai ar laiku
šķitīs, ka labāk tomēr nekustēt no mājas. Jādomā par piedāvājumu, lai
pagastu kultūras namu durvis netiek aizvērtas.”
Zeltiņu pagasta
tautas nama vadītāja Gunita Paleja: “Zeltiņos nekas būtiski nav
mainījies, jo profesionālās mākslas programmas, ko piesaista Alūksnes
KC, mēs Zeltiņos tāpat nevarētu īstenot. Esmu ļoti priecīga, ka mūsu
Alūksnes KC tagad ir šāda iespēja – tur notiek tādi pasākumi, kādus mēs
pagastos nekad nespētu noorganizēt! Organizējamies un braucam no
Zeltiņiem arī uz Alūksni. Zeltiņos organizējam savam maciņam atbilstošus
pasākumus un nodarbības dažādām interešu grupām. Mēs ar Alūksnes KC
nekonkurējam. Turklāt uz izrādēm, koncertiem Zeltiņu tautas namā brauc
arī cilvēki no Lejasciema, Beļavas un citiem kaimiņu pagastiem. Zeltiņos
šobrīd plaši tiek apmeklētas dažādas interešu nodarbības, piemēram,
ārstnieciskā vingrošana, interešu grupas “Zeltenes” aktivitātes, uztura
speciālistu lekcijas un citas. Uzklausām iedzīvotāju vēlmes un rīkojam,
iedzīvotāji arī paši līdzfinansē šīs aktivitātes. Jā, tie nav 100 vai
150 cilvēki, bet ir. Protams, notiek arī koncerti, izrādes un ikgadēji
tradicionālie pasākumi. Balles gan rīkojam ļoti reti, jo nav
pieprasījuma – tā ir vispārēja tendence.”
Veclaicenes pagasta
tautas nama vadītāja Maija Rozīte: “Veclaicenē nekas īpaši nav
mainījies. Cenšamies vairāk organizēt pasākumus dažādām iedzīvotāju
grupām. Ir tikšanās senioriem, ko pensionāri labprāt apmeklē, radošās
darbnīcas bērniem, meistarklases. Mēģinām domāt radoši. Pieprasījuma pēc
ballēm ar dejām gan vairs nav. Pagasta tautas namam jābūt visiem
pieejamai iestādei ar kultūrvidi, nedaudz jāveic arī sociālais darbs. Uz
pasākumu Alūksnē pensionāri varbūt nebrauks, bet uz sava pagasta
pasākumu atnāks. Jābūt sakoptai videi, kur iedzīvotājiem tikties un kaut
ko gūt, atpūsties no ikdienas. Jā, cilvēku pagastā paliek mazāk, īpaši
bērnu. Diemžēl šogad Veclaicenē nav piedzimis neviens mazulis… Ar
cerībām raugāmies uz tūrisma attīstību Veclaicenē. Mums ir attīstījusies
kultūras tūrisma nozare. Igauņu tūristi vai amatierkolektīvi, braucot
uz Latviju, piestāj Veclaicenē, mēs sniedzam viņiem koncertu, nodrošinām
pusdienas, viņi uzkāpj skatu tornī, apskata Veclaiceni. Alūksnes novada
sporta darba organizators Vilnis Veļķeris mūs ir “ievilcis” dažādu
sporta sacensību norisē, kur ar prieku iesaistāmies. Veclaicene vienmēr
gaida ciemiņus un tūristus – esam viesiem atvērti!”
Māriņkalna
tautas nama vadītāja Inta Tolstiha: “Būtiski tautas nama darbībā nekas
nav mainījies. Neaicinām uz Māriņkalnu vairs lielus māksliniekus, jo
nevaram atļauties – viņi prasa lielu maksu. Bet tāpat rīkojam teātru
izrādes, koncertus, ko spējam atļauties – lai būtu dažādība. Alūksnē ir
augstākas biļešu cenas. Nereti dzirdams, ka pagasta cilvēki domā, braukt
vai nebraukt uz Alūksnes pasākumu. Diemžēl izjūtam, ka pagastā paliek
arvien mazāk cilvēku – tāpat kā citur. Ar Alsviķu un Jaunlaicenes
pagastu kultūras iestādēm saskaņojam pasākumu norises laikus, lai
nedublētos. Cilvēki tiek uzrunāti personīgi apmeklēt pasākumus
Māriņkalnā.”
Mālupes pagasta saieta nama vadītāja Iveta
Zvejniece: “Neteiktu, ka kaut kas būtiski mainījies. Alūksnes KC ir ļoti
labs, tur ir omulīgi un notiek cita līmeņa pasākumi, par ko
priecājamies, tos apmeklējam. Mūsu saieta nama ietilpība ir līdz simts
cilvēkiem. Mēs arī iepriekš lielus pasākumus nevarējām rīkot. Mālupes
saieta namam ir pastāvīgi apmeklētāji. Cilvēki ir jāiesaista dažādās
aktivitātēs arī ikdienā. Ja to nedarīsim, tad viņi nenāks arī uz saieta
nama pasākumiem. Uzaicinu, iedrošinu – tad viņi ir atvērti, jo jūtas
gaidīti, un atnāk.
Mums saieta namā ir rokdarbu pulciņš, kurā
dalībnieču skaits arvien palielinās – katru gadu par četrām. Laukiem tas
ir daudz! Un starp viņām ir arī sievietes, kuras līdz tam nenāca
sabiedrībā. Pulciņa dalībnieces kļūst aktīvas, iesaista ģimenes
locekļus. Izglītojam sievietes, jo tas paplašina viņu redzesloku, raisa
interesi pašām būt sabiedriski aktīvām. Daudzām vīri strādā ārzemēs,
pašas pa māju audzina bērnus, uz nodarbībām viņas nāk kopā ar bērniem.
Jā, tā varbūt ir sociālā funkcija, bet, manuprāt, šodien nevaram atdalīt
kultūru no sociālās dzīves. Tām jāiet roku rokā, lai mums te, pagastos,
arī vēl kaut kas būtu. Priecājos par katru mammu, kas nāk, viņas izsaka
idejas, jūtas labi – prieks! Ļoti izjūtam to, ka Mālupē vairs nav
skolas. Iepriekš sadarbībā ar Mālupes pamatskolu rīkojām nelielus,
sirsnīgus pasākumus. Tagad sadarbojos ar Malienas pamatskolu, nākotnē
domāju attīstīt sadarbību arī ar Bejas pamatskolu, jo arī tur mācās
Mālupes bērni. Arī turpmāk mērķis ir apdzīvot saieta namu sava pagasta
cilvēkiem un viņu vajadzībām, amatiermākslai. Tiesa, palaikam
atļaujamies uzaicināt arī kādu lielāku mākslinieku, piemēram, nedēļas
nogalē pie mums koncertēja viens no trim tenoriem – Gundars Ruņģis.
Mērķis ir saglabāt Mālupē sabiedrisko dzīvi, tradīcijas.”
Jaunlaicenes
pagasta tautas nama vadītāja Māra Svārupe: “Izmaiņas ir diezgan lielas.
Savulaik Jaunlaicenē aicinājām māksliniekus ar vārdu. Nevienā citā
pagastā nebija, piemēram, Niks Matvejevs, Ainars Mielavs, “Oranžais
koris”. Tagad, protams, viss ir mainījies – šī niša mums ir aizslēgta.
Turklāt lielie mākslinieki ir būtiski palielinājuši cenas, bet 10 eiro
par biļeti pagasta tautas namā neviens nav gatavs maksāt. Tomēr esmu
ļoti priecīga, ka mums tagad ir KC, kur notiek pasākumi visām gaumēm.
Vienīgie iebildumi – varēja būt teātra izrāžu piedāvājums un par biļešu
cenām, bet cenu apmērs ir saprotams. Protams, kopš KC rekonstrukcijas
Jaunlaicenes kultūras dzīvē esam radījuši ko jaunu, tikai jautājums –
vai tas strādā uz auditoriju, kas pirms tam mums bija pamatapmeklētājs,
tas ir, pensionārs. Danču vakari, ko rīkojam, ir pavisam citai
auditorijai, turklāt tos apmeklē arī no citiem novadiem, bet paši
jaunlaicenieši uz tiem nāk maz. Aizgūstot ideju no Apes “Prāta
laboratorijas”, esam radījuši Prāta spēles bērniem un jauniešiem, kas ir
labi apmeklētas. Bet arī te strādāt tikai uz Jaunlaiceni būtu pa tukšo –
lai arī pagastā ir apmēram 50 bērni, izveido tikai vienu komandu,
pārējās atbrauc no kaimiņiem.
Vidējā paaudze nenāk uz tautas nama
pasākumiem. Es nezinu, ko viņiem piedāvāt. Vai skatītājs šodien ir
prasīgs? Īsti negribētu piekrist – ja viņš izklaidējas “Klondaikā”, lai
arī netālu ir KC ar savu piedāvājumu, kur te izpaužas viņa prasīgums?
Tas būs skarbi, bet daļa apmeklētāju patiesībā ir kļuvuši tupāki.
Jaunlaicenē bija Regīnas Devītes monoizrāde – jā, nopietna izrāde, ar
ļoti dziļu domu. Bija 12 apmeklētāji… Tajā pašā laikā izrādē “Ontans i
Anne”, kur staigā pa skatītāju rindām un dala kandžu, skābētus gurķus –
zāles ir pārpildītas! Jā, skatītājs ir jāaudzina, bet šodien pagastu
tautas nami skatītājam iztop un ne labākajā nozīmē. Var piekrist, ka ir
nerentabli ik pēc astoņiem kilometriem uzturēt tautas namu ar
darbiniekiem, apsaimniekot ēkas. Izdevīgāk ir 10 cilvēkus ar autobusu
aizvest uz pasākumu Alūksnē. Tomēr tad nebūtu arī amatiermākslas, jo
cilvēki uz ikdienas mēģinājumiem nebraukātu kilometriem tālu.”
— Līga Vīksna
* Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas
valsts budžeta līdzekļiem
