“Problēmbērni” – pieaugušo neizdarību spogulis

Neviens bērns nepiedzimst slikts. Bērna uzvedības izmaiņas vai likumpārkāpumi norāda uz to, ka nav apmierinātas viņa vajadzības vai pārkāptas viņa tiesības. Šajos gadījumos vienmēr blakus stāv kāds pieaugušais, kurš nav ko izdarījis vai nav rīkojoties tā, kā viņam vajadzējis rīkoties konkrētajā situācijā, lai palīdzētu bērnam. Tas secināts Valsts kontroles veiktajā revīzijā “Vai bērnam ar uzvedības problēmām un tā ģimenei ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu?”.
“Bērns nav pieaugušais, un līdz maģiskajiem 18 gadiem viņš attīstās, mācās, veido savas attiecības ar apkārtējiem, socializējas. Lai, sasniedzot pilngadību, turpmāk pats varētu uzņemties atbildību par savu rīcību. Gribētu kliedēt mītu par to, kas visbiežāk asociējas, izdzirdot vārdu salikumu “bērns ar uzvedības problēmām”. Tas neattiecas tikai uz sociāli nelabvēlīgām ģimenēm vai no fiziskas vardarbības cietušiem bērniem. Tas tā nav. Viņu vajadzības ir ļoti dažādas un ietekmē psihoemocionālo stāvokli un labbūtību. Daudzos gadījumos neplānoti tas var notikt jebkurā ģimenē, piemēram, tuviniekam saslimstot vai pat dodoties viņsaulē. Tie var būt šķirtu vecāku bērni, kurus pamet novārtā, arī ja netiek apmierinātas ar izglītību vai veselības aprūpi saistītas vajadzības,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa un atgādina, ka atbildīgai jābūt visai sabiedrībai - svešu bērnu nav. Katra pieaugušā pienākums ir pamanīt problēmu, zināt, kur par to pastāstīt, un profesionāļiem - rīkoties. Centrā jābūt bērnam. Tomēr ne vienmēr tā notiek.