Nenovērtētā bagātība – mantotie un lolotie augi

Lai saglabātu lolotos un mantotos kultūraugus, jau vairākus gadus Latvijā darbojas Sēklu maiņas punkti. “Neviens cits mūsu vietā nesaglabās senču lolotos augus -
tas darāms katram pašam,” teic sēklu lolotāja un Alūksnes sēklu maiņas punkta koordinatore Ērika Rozenberga. Viņa ir pārliecināta, ka katrs saglabātais dzimtas kultūraugs ir liela bagātība. Vien reizēm šī bagātība dārzos netiek pamanīta un novērtēta.
- Kādas sēklas var nest uz sēklu maiņas punktiem?
- Maiņas punktā gaidām sēklas no augiem, kas dzimtā ir bijuši vismaz 30 gadus. Saglabāti, neskatoties uz kariem un grūtiem laikiem, piemērojušies mūsu klimatam, ir izturīgi pret slimībām un kaitēkļiem. Daudzu gadu gaitā atlasīti labākie, ražīgākie vai agrākie. Daudzos dārzos joprojām aug un labi ražo ābeles “Antonovka”, “Sīpoliņš” vai “Baltais Dzidrais”. Varbūt ir vēl kāda cita neparastāka, bet ļoti garšīga ābolu, bumbieru vai plūmju šķirne. Varbūt tieši jūsu dārzā augušajai “Antonovkai” āboli saglabājas līdz aprīlim vai maijam, salīdzinot ar kaimiņa to pašu šķirni. Iespējams, joprojām audzējat omītes pirktās tulpes, neļķes, dilles, salātus vai tomātus. Kultūras, kas dzimtā audzētas ilgāk par 30 gadiem, augļu kokus no 80 līdz 100 gadiem uzskata par mantotajām, un tā jau ir nacionālā bagātība, kas noteikti jāsaglabā. Šo augu sēklas, stādus vai potzarus ļoti gaidām maiņas punktā. Uz maiņas punktu var un vēlams nest sēklas, kas vāktas no trīs līdz 29 gadus audzētiem kultūraugiem, kas ir ražīgi, veselīgi un jau paspējuši piemēroties mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Tie ir lolotie augi. Ja nu tiešām nav nekā mantota, tad lolotie noteikti atradīsies.