Sandra Apine
Braucot pa Ziemera ceļu, kreisajā pusē paveras skaista ainava ar vairākiem dīķiem un māju kalna galā, savukārt aiz dīķu kaskādes paslēpies briežu dārzs. Tramīgie dzīvnieki gan nav sasaucami, galvas saucēja virzienā pagriež, vien dzirdot saimnieka Ulda Bērziņa balsi. Savukārt pie mājas mūs sagaida ilggadējais mājas sargs suns Lācis, kurš lieliski pilda apsardzes dienesta funkciju – atbaida gan zivju gārņus, gan citus nelūgtus viesus.
Viens no vairākiem “Lūdiķiem”
Ziemera pagasta “Lūdiķos – 1” saimnieko Solvita un Uldis Bērziņi, un Uldis pajoko, ka, šķiet, senos laikos te dzīvojuši ļaudis bez fantāzijas, jo “Lūdiķu” vārds ir pat vairākām mājām, tādēļ zivis svarīgi nemeklēt citur. Bērziņi pirms divdesmit gadiem iegādājušies šeit zemi ar nolūku uzsākt uzņēmējdarbību. Ceļš nav bijis viegls un arī tagad grūtību pietiek, taču lauksaimniecības un zivsaimniecības ģimenes uzņēmums SIA “GMS” attīsta zivsaimniecību jau vairāk nekā desmit gadus, saimniecisko darbību pakāpeniski paplašinot ar citiem lauksaimniecības veidiem.
Uzņēmuma saimnieks Uldis Bērziņš stāsta, ka SIA “GMS” dibināta 2010. gadā ar nodomu izveidot akvakultūras uzņēmumu. Sākotnēji tas bija nekustamais īpašums ar nelieliem dīķiem, kas, izmantojot Eiropas Savienības fondu publisko finansējumu, pilnveidoti, uzlaboti, aprīkoti ar hidrotehniskajām būvēm, kā arī izveidots zivju inkubācijas cehs. Darbība ietver gan ikru inkubāciju, gan kāpuru un mazuļu pieaudzēšanu līdz dīķsaimniecībā izmantojamām zivīm.
Paplašinot saimniecisko darbību ar mērķi pilnvērtīgāk apsaimniekot nekustamo īpašumu un gūt papildu ienākumus, uzsākta arī gaļas liellopu audzēšana un paralēli izveidots briežu dārzs. “Tas nodrošina lopkopībā un lauksaimniecībā neizmantojamo zemju platību pilnvērtīgu apsaimniekošanu un rada pienesumu uzņēmumam,” vērtē saimnieks. Kopumā uzņēmums apsaimnieko 78 hektārus zemes, no kuras lielāko daļu – 19 hektārus –
aizņem briežu dārzs, zivsaimniecība – 11,2 hektārus. Platības ir iežogotas, lai saimniecību maksimāli pasargātu no zaudējumiem, ko var radīt gan cilvēkfaktors, gan savvaļas dzīvnieki.
Sadzīvo vairākas zivju sugas
Akvakultūras saimniecību veido āra dīķsaimniecība un recirkulācijas sistēma, kas izveidota ēkā. Dīķsaimniecībā ietilpst deviņi dīķi, no kuriem seši izveidoti kaskādē un cits citu papildina. “Tas krietni ierobežo dīķu nolaišanas iespējas, proti, nevaram izvēlēties vidējos no kaskādes, jo nolaišana jāveic secīgi. Toties tas dod papildu uzdevumu prātīgi un mērķtiecīgi aprēķināt zivju resursus – ko kurā dīķī laist, kādā veidā plānot pieaugumu un dīķu nolaišanu, lai būtu zivis realizācijai,” stāsta U. Bērziņš. Pārējos trīs dīķus izmanto mazuļu, kāpuru pieaudzēšanai un vaislas materiāla ievākšanai un izturēšanai. Tos iespējams jebkurā laikā nolaist pilnībā, samazināt ūdens apjomu vai turēt noteiktajā augstumā, lai nodrošinātu zivju augšanai nepieciešamos ekosistēmas parametrus.
Dīķsaimniecība strādā polikultūras variantā, proti, vienā dīķī atrodas vairākas zivju sugas. “Zivis dīķos saliktas tā, lai nekonkurētu par barību un nebūtu pretrunā ar fizioloģiskajiem procesiem. Stori turam kopā ar foreli, jo tām ir līdzīga barības bāze, savukārt ūdens temperatūras un skābekļa atšķirīgās prasības tām nodrošina dīķu struktūra. Dīķu struktūra ir pateicīga dažādām zivīm – katra izvēlas sev piemērotāko vietu. Dīķsaimniecībā aug arī karpas, līņi, zandarti, mazliet sīgu un Eiropas sami, kuri “cīnās” ar karūsām un priecē makšķerniekus. Lielākais sams, kas saimniecības dīķos noķerts, svēra mazliet pāri pieciem kilogramiem,” ar saimniecību iepazīstina U. Bērziņš. Eksperiments ir sīga, kas ir ļoti garšīga zivs, bet pietiekami grūti audzējama un inkubācija vēl nav izdevusies.
Būtiski, ka visos dīķos ir hidrotehniskās būves, kas nodrošina dīķu nolaišanu un zivju savākšanu. “Šis process ir viens no darbietilpīgākajiem un grūtākajiem visā zivsaimniecības procesā, jo prasa fizisko spēku un cilvēkresursus. Vienam vai divatā to paveikt ir grūti, jo zivju apjoms dīķos ir liels un, uzsākot šo procesu, gandrīz nav iespējams to atstāt ilgstoši nepabeigtu. Darbietilpīgākā ir zivju šķirošana pa sugām, pēc svara un kvalitātes. Darbs ir fiziski smags un atbildīgs, jo no tā tiešā veidā atkarīga ienākumu sadaļa uzņēmumam,” stāsta saimnieks.
Inkubācijas cehs – zivsaimniecības stūrakmens
Savukārt recirkulārs ir vieglāk kontrolējams, uz to neiedarbojas ārējie faktori, izņemot vienu, kas ir nepārtraukta elektrības padeve un kuru īpašnieks pats nevar ietekmēt. “Uzstādīti jaudīgi un moderni ģeneratori, bet arī to reaģēšanas ātrums ir trīs sekundes, kas lielākas jaudas agregātiem var nodarīt neatgriezenisku postījumu, kas nav pakļauts garantijas laika remontam. Līdz ar to nekvalitatīvs elektroenerģijas pakalpojums ir recirkulārās sistēmas lielākā problēma, un arī mūsu saimniecība ar to regulāri saskaras. Tā radījusi zaudējumus 70 000 eiro apmērā,” stāsta U. Bērziņš. Viņš gan nesamierinās, turpinot jau pirms vairākiem gadiem uzsākto komunikāciju, tostarp tiesvedību, ar elektroenerģijas pakalpojuma nodro-
šinātāju, taču tā veiktajiem strāvas padeves kvalitātes uzlabojumu projektiem pagaidām nav vajadzīgā rezultāta.
“Tie nav tikai elektroenerģijas padeves pārtraukumi, strāvas “iekritieni” vai “pacēlumi” dažkārt dienā notiek pat vairākas reizes. “Sadales tīklu” atbilde ir viena un nemainīga, proti, Latvijas likumdošanā tas neskaitās pārkāpums, viņu ieskatā tas nekādi neietekmē saimniecisko darbību un viņiem par to nav jāatbild. Tas ir absurds, taču grūti strīdēties ar monopoluzņēmumu, kas pats diktē un nosaka elektroenerģijas kvalitāti,” stāsta U. Bērziņš. Tas rada problēmas arī īstenojot Eiropas Savienības fondu atbalstītos projektus, jo netiek sasniegti paredzamie rezultāti. Cik uzņēmējam zināms, pakalpojums nav kvalitatīvs plašākā reģionā no Ziemera līdz Jaunlaicenei, un viņš pieļauj, ka situācija ir problemātiska arī citviet Latvijā, un aicina uzņēmējus pievērst tam uzmanību, jo par šo pakalpojumu maksā.
Plāno paši ražot enerģiju
Energoresurss ir viens no uzņēmuma svarīgākajiem resursiem, ko izmanto inkubācijas cehs, kas savukārt ir stūrakmens zivsaimniecībai, jo nodrošina iespēju salīdzinoši kontrolēti plānot realizāciju un ienākumus. “Sākoties energokrīzei, skaitļi elektrības rēķinos piespieda rīkoties. Pārskatījām par ES fondu līdzekļiem iegādātos sūkņus un aizstājām tos ar krietni modernākiem, kas pielāgojas ūdens plūsmai, tādējādi nodrošinot vajadzīgo ūdens apjomu un samazinot elektrības patēriņu. Pagaidām vēl esam saglabājuši granulu apsildes iekārtas, taču, ņemot vērā atjaunojamās enerģijas attīstību, tuvākajā nākotnē, piesaistot Eiropas finansējumu, plānojam paši uzsākt enerģijas ražošanu, nodrošinot vismaz 70 procentus no uzņēmumam vajadzīgās. Zivju mazuļus audzējam visu gadu, un pat vasaras karstumā nākas piesildīt ūdeni vajadzīgajā temperatūrā, līdz ar to investīcija elektroenerģijas ražošanā un šī resursa nodrošināšana pašu spēkiem, būtu liels ieguvums,” stāsta saimnieks.
Praktiskie semināri – vislabākā augstskola
Jautāts, kas ir nozīmīgākais, sekojot līdzi piedāvātajām iespējām ES līdzekļu apguvē, U. Bērziņš iesaka Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) organizētos seminārus, kas dod tiešāku un precīzāku priekšstatu par interesējošo tēmu. Tikpat aktīvi zivsaimnieks apmeklējis arī LLKC praktiskos seminārus akvakultūrā, un sauc to par savu labāko zivsaimniecības augstskolu, jo citu skolu šīs nozares apgūšanai faktiski nav. “Tas palīdz saprast, ar ko projektu realizācijā ir jārēķinās. Viens ir apgūt, otrs – strādāt ilgtermiņā un izpildīt projektā plānotos rādītājus, kas pašlaik ir vislielākais izaicinājums arī mūsu uzņēmumam. Tas, ka strādā pēc labākās sirdsapziņas, nenozīmē, ka uzraugošām institūcijām ir tāds pats uzskats,” stāsta U. Bērziņš.
Pieredze gūta arī citās zivsaimniecībās Latvijā un ārzemēs, tādēļ arī U. Bērziņš labprāt dalās ar savu pieredzēto, nozares saimniecības uztverot nevis kā konkurentus, bet kā sadarbības partnerus.
Daudzveidīga realizācija
SIA “GMS” savu zivsaimniecības produkciju realizē visdažādākajā veidā: klienti ir mājsaimniecības, kas iegādājas mazuļus savām dīķsaimniecībām vai piemājas dīķiem; zivju audzētāji, kuri neveic mazuļu inkubāciju; zivju mazuļu pieaudzētāji līdz pārtikas produkcijas zivīm; restorāni, ēdināšanas uzņēmumi un privātpersonas, kam realizē lielās zivis. Ģeogrāfiski tā ir visa Latvija, kā arī Igaunija, kas saimniecībai ir salīdzinoši tuvos kaimiņos. Uzņēmums reģistrējies arī “Novada garšas” katalogā un nākotnē apsver iesaistīties arī citos pasākumos, kas patērētāju aizved pie ražotāja, piemēram, Mājas kafejnīcu dienās.
Pandēmijas laiks radījis būtisku “robu” realizācijas iespējām. Lauku atbalsta dienests pieprasījis atmaksāt Eiropas finansējumu, pārdošanas apjomi nav sasnieguši solītos. Bet to, ka firmas klienti ir restorāni, kas pandēmijas laikā bijuši slēgti, iestāde nav uzskatījusi par argumentu. Pašlaik diskusija turpinās. Saimnieks uzsver – šogad realizācijas apjomi atjaunojušies un uzņēmums cer uz veiksmīgu gada noslēgumu.
Sadarbība, nevis konkurence
“Prieks par pastāvīgajiem klientiem, piemēram, zivju pārstrādātāju Igoru Zvejnieku, kurš šajā nozarē ir cīnījies un gājis cauri visām krīzēm. Viņš var būt izcils piemērs tam, kā uzņēmējdarbībā nenolaist rokas,” uzteic U. Bērziņš.
Viņš atzīst, ka šajā nozarē nav konkurences, bet drīzāk – kooperēšanās. “Zivju tirgum Latvijā pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Piemēram, mēs savā saimniecībā nevaram izaudzēt zivi tirgum tik daudz, lai spētu nodrošināt liela tirdzniecības centra prasības, tādēļ zivsaimniecībā noteikti lielākoties ir sadarbība nevis konkurence. Varbūt sadarbību varētu uzlabot, atrisinot kādas loģistikas iespējas vai izveidojot lokālus pārstrādes cehus, kas nestu kopēju ieguvumu gan zivju audzētājiem, gan pārstrādātājiem. Rezultātā arī patērētājam būtu pieejama svaiga, uz vietas audzēta zivs ar zināmu izcelsmi,” lēš U. Bērziņš.
Saimniecība meklējama pēc nosaukuma vai pēc adreses. Te ir iespēja atbraukt ekskursijā un izzināt akvakultūras nozari, atbraukt makšķerēt izvēlētās zivis ģimenes lokā vai ar draugiem, piedāvājumā ir arī briežu dārza apskate. Produkciju, sākot no zivju mazuļiem un beidzot ar pārtikā lietojamām zivīm, ir iespēja pasūtīt.
Ģimenes uzņēmums un darbu dalīšana
SIA “GMS” ir ģimenes uzņēmums, kurā ar visiem, vairāku nozaru darbiem, tiek galā pati ģimene. “Kā es parasti jokoju, nedz govīm, nedz briežiem, nedz zivīm nav kalendāra, līdz ar to brīvdienas nemēdz būt arī saimniekiem, taču lielākoties visu darām pašu spēkiem – divatā ar Solvitu un dēlu Klāvu,” stāsta Uldis. Viņa un dēla Klāva pārziņā ir visi ikdienā saimniecībā veicamie darbi. Ar inkubācijas cehā veicamo tiek galā pats saimnieks, savukārt saimniece Solvita Bērziņa lielākoties iesaistās smalkākajos darbos – piemēram, ikru un kāpuru šķirošanā, jo tur, kā pajoko Uldis, vajadzīga labāka nervu sistēma un pacietība. “Te darba instruments ir zoss spalva –
tik ļoti smalks un trausls ir zivju kāpurs! Vismaz trīs diennaktis mājās jābūt pilnīgam klusumam –
pat durvju aizciršanās vai vēja pūsma var radīt neatgriezeniskus zaudējumus. Skatītājus neaicinām, tas ir liels risks,” procesu apraksta Solvita Bērziņa, kura ikdienā darbojas ne tikai zivsaimniecībā. Viņai un Klāvam ir arī šūšanas uzņēmums Alūksnē, kas ir ne tikai uzņēmējdarbība, bet pieredzes nodošanas vieta – te notiek arī kursi topošajiem meistariem. Savukārt meita Ance vada ātrās ēdināšanas restorānu, kas iepazīts Alūksnes alus paviljonā.
“Darba rokas ārpakalpojuma veidā piesaistām brīžos, kad notiek dīķu nolaišana un zivju šķirošana,” saka U. Bērziņš. Nereti organizē arī vispārizglītojošās talkas, “neturot sveci zem pūra” un parādot, ka akvakultūras uzņēmumā un pat savā piemājas dīķī var saimniekot un sasniegt rezultātu arī bez zinātniskā grāda.
“Ikdienas lietošanā zivs ir dārga. Manuprāt, to var risināt ar izglītojošiem pasākumiem, kas sekmēs akvakultūras attīstību. Pilnvērtīgi izmantojot sev pieejamos resursus
– mazdārziņus, lauku sētas vai citus īpašumus, katrs uzņēmīgs saimnieks ar vēlmi un vajadzīgo izpratni par procesiem var tikt pie sava zivju resursa, izaudzējot kādus 50 kilogramus zivju gadā savam patēriņam,” uzskata Uldis Bērziņš.
Reklāma