Vai Latvijā ir students, kuru apmierina valsts izglītības sistēma? It īpaši augstākās izglītības iegūšanai.
Vai Latvijā ir students, kuru apmierina valsts izglītības sistēma? It īpaši augstākās izglītības iegūšanai.
Mūsdienās visam ir sava cena, arī izglītībai. Mēs mācāmies un paši par to maksājam, turklāt ne jau maz. Cik no tā gūstam, atkarīgs ne tikai no pašiem, bet arī no dažādiem apstākļiem, piemēram, mācību literatūras, kura nu jau arvien biežāk ir tikai angļu valodā. Bet kādēļ gan studentam, kura dzimtā valoda ir latviešu, pēkšņi jākļūst par perfektu angli, kas specifisko literatūru var brīvi lasīt, neizmantojot vārdnīcu? Reizēm ir tā, ka pat latviešu valodā pieejamajā literatūrā ir tik daudz svešvārdu, ka pēc rindkopas ir rūpīgi jādomā, ko vispār esi izlasījis. Protams, arī svešvalodas ir jāzina, bet vai nav par traku? Visiem studentiem nav tik daudz laika, lai to vien darītu, kā tulkotu mācību literatūru.
Tomēr negribas būt dīkdienim, kam nav kārtīga darba, nerunājot nemaz par izglītību, kas var sēdēt caurām dienām izklaides vietās un bojāt garastāvokli apkārtējiem ar rupjībām. Tādēļ ķepurojamies, cīnāmies, strādājam, krājam naudu un mācāmies. Un gan jau kādam, kas alkst pēc izglītības, reizēm sirdī iezogas latvieša skaudības dzirksts – kādēļ citam ir automašīna, bet man nav? Visiem taču gribas labāku dzīvi! Tas varbūt ir tavs kaimiņš, kuru pazīsti kā “raibu suni”. Zini, ka viņam vairāk nekā nav, kā piecpadsmit gadus veca automašīna un bravūra. Ar laiku automašīna nolietosies, ar bravūru arī tālu nevar tikt, un nomierinies, skaudības dzirksts izplēn, jo zini, ka tavam ieguldījumam ir lielākas iespējas nest augļus.
Pašlaik tauta dzīvo kā eiforijā un cer uz “jauniem laikiem”, lai arī ir bijušas pirmās vilšanās, apjausma, ka arī šie ministri vispirms grib redzēt pilnas savas kabatas. Arī studentiņi berzē rokas un tic labākai dzīvei.
Nesen kāda kursabiedrene atzina, ka viņai tas viss esot apnicis. Augstskolā nepieciešams apgūt A, B un C daļas priekšmetus. A un B daļu augstskolu pasniedzēji saplāno, bet C daļā studentam esot, kur izvērsties, jo apgūstamos priekšmetus pats var brīvi izvēlēties – kurus uzskata par nepieciešamiem profesijas izvēlē. Laiks tam jāatrod pašam un, kā izrādās, arī līdzekļi, jo viens kredītpunkts vidēji maksā desmit latu. C daļā tādi nepieciešami 16, respektīvi – plus 160 latu tam, ko viņa jau maksā! Sašutumā viņa izteica, ka labprāt parunātos ar iepriekšējiem izglītības ministriem un pajautātu, kur lai students tādu naudu ņem? Visiem vecāki neesot ministri, kam alga mēnesī mērāma tūkstošos. Sarunas beigās viņa tomēr bija optimisma pilna un noteica: “Ceru, ka izglītības sistēma būs izmainīta, kad maniem bērniem būs jāstudē.” Varbūt tā arī būs, bet varbūt – nebūs.
