Kādā pavisam parastā dienā es, galvu nodūrusi un savās domās iegrimusi, pa lauku ceļu gāju uz mājām.
Kādā pavisam parastā dienā es, galvu nodūrusi un savās domās iegrimusi, pa lauku ceļu gāju uz mājām. Tad pēkšņi kaut ko sajutu. Klau, vai tik tas nebija pavasaris, kas kā lietus lāse uzpilēja man uz rokas? Pacēlu galvu un dziļi ieelpoju silto, mitro gaisu.
Mežs tālumā bija ietinies pelēkā dūmakā, bet varēja izšķirt bērzu violetās nokrāsas, egļu zaļganumu un pelēcīgos alkšņus, ievas, un citus kokus un krūmus. Pirms pāris dienām tīrumus klāja sniega sega, visbiezākā Latvijā, bet nu jau tai cauri spraucās vecās zāles stiebri, sniegs izskatījās saplucis, kā nokaunējies. Laikam saprot, ka nav gaidīts viesis!
Šādā brīdī gribējās pacelties spārnos un izgaist tālumā. Bet tad paraudzījos uz kājām, kas, gumijas zābakos ieautas, bija iegrimušas slapja sniega peļķē, un sapratu, ka putns no manis neiznāks. Bet tas nekas, cilvēkam būt arī nav slikti!
Gandrīz žēl kļuva to daudzo cilvēku, kuri, savos birojos un kabinetos sēžot, neredz neko no īstas dabas, kļūst ‘’mehanizēti’’ un vienaldzīgi pret to.
Nobeigumā dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzejoļa rindiņas:
‘’Kur gan esi, cilvēk dzirdīgais,
Vai tev tikai troksnis vajadzīgs?’’
