Ir vasara, un Alūksnē turpinās dažādu remontdarbu bums. Ceļ un atjauno daudzdzīvokļu mājas, privātmājām maina logus un jumtus, labiekārto pagalmus. Īstas pārvērtības piedzīvo pilsētas centrs, kuru bijām pieraduši dēvēt par bijušās VEF teritoriju – tur tagad paveras brīnišķīgs plašums bez vecajām, laika zoba sagrauztajām ēkām. Tāpat jaunu segumu iegūs vairākas pilsētas ielas un pārvērtīsies ziemas sporta bāze “Mežinieki”.
Citādas aprises piedzīvojusi teritorija Peldu ielas galā, bet aiz Tūrisma informācijas centra top Franču dārzs, kas pēc arhitekta Laimoņa Šmita izstrādātā projekta solās būt akadēmiski precīzs un maksimāli pietuvojies vēsturiskajai patiesībai. Burtiski no jauna top arī tilts uz Pilssalu, lai gan alūksnieši sākumā bija pamatīgi satraukušies par tā iespējamo “likteni”. Pilsētas seja mainās arī tajās vietās, kur līdz šim atradās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kā arī Valsts policijas ēka. To vietā drīz vien būs drupu kaudze, bet vēlāk – tikai tukša vieta, kas vēl ilgu laiku ļaus atcerēties vien to, kas tur bijis. Prieks, ka novada pašvaldība radusi finansējumu, lai turpinātu sakārtot pilsētu. Līdz ar to darbs ir uzņēmējiem, kuri savukārt aicina palīgā alūksniešus, izsludinot vakances tur, kur jūtams darba roku trūkums. Tomēr viss nav tik spīdoši, kā sākotnēji šķiet, jo dzīvojam taču pierobežā, kur iedzīvotāju kļūst arvien mazāk. Sabiedrībā atkal dzirdams satraukums par kādas valsts iestādes darbinieku samazināšanu, kāda uzņēmēja nedienām ar sava pakalpojuma piedāvājuma vietas maiņu un citām likstām.
Arī malēniešu raksturs nav no tiem vieglākajiem – ne velti radies teiciens, ka malēnieši gaismu ar maisu nesuši istabā. Atliek vien pabrīnīties, kad svētdienā pirms valsts svētkiem veikalā pārdevēja strupi norāda, ka pašcepto kūku gan ne šodien, ne rīt nebūšot, jo kurš tad svētkos tās cepšot, strādāšot! Bet, kad tad lai kūkas ēd, ja ne svētkos? Kā tai filmā “Emīla nedarbi”: “Kad man nav naudas, tad es nevaru dzert cukurūdeni, bet, kad man ir nauda, es nedrīkstu dzert cukurūdeni.”
Tāpat mērenu šoku rada gadījumi, kad tieši pirms lielākiem svētkiem vai sporta sacensībām, kad pilsētā ieplūst tūristu pūļi, pēkšņi aizveras kāda no vietējām kafejnīcām. Iemesls? Lai labiekārtotos.
Tā vien šķiet, ka Alūksnē valda īpaša ekonomikas teorija. Klients un tūrists ir vislielākais traucēklis mierīgai biznesa attīstībai.
Kad pilsēta beidzot būs sakārtota, mēs varēsim lepni sēdēt savos skaistajos pagalmos tukšiem vēderiem, jo kurš gan, būdams saprātīgs uzņēmējs, tērēs laiku peļņai un ēst gatavošanai, ja var vienkārši ienest istabā vēl vienu maisu ar gaismu?
