Jēkabpils gadījums, kad pilsētā ienāca lācis, pārsteidza un satrauca daudzus. Mežiem bagātais Alūksnes novads arī ir viens no tiem, kur šad un tad lāči manīti. Pašlaik gan nē, taču, kā saka mednieki, tas nenozīmē, ka viņu šeit nav.

“Pagājušajā gadā kaimiņu mednieku kolektīvs kamerā bija nofilmējis lāci, kurš pēc tam gan aizbēga. Pirms diviem gadiem “Sprogās”, Jaunalūksnes pagastā trīs reizes tika izpostītas bišu dravas. Tur pēdas bija labi redzamas. Lācis tepat vien grozījās, un arī mežos ir redzēts daudz pēdu. Tas nav nekas jauns – mežā lāča plēsums ir redzēts ne reizi vien. Šie dzīvnieki te ir bijuši jau vismaz pirms 15 gadiem, vienkārši kādreiz nebija kameru, tāpēc tos mazāk piefiksēja, mazāk tramdīja, un meži nebija tik pieejami,” stāsta Bejas mednieku biedrības vadītājs Aivars Gorbāns.

A. Gorbāns nevar pateikt, cik daudz lāču šobrīd pastāvīgi dzīvo Alūksnes novadā vai migrē tam cauri. Taču zina stāstīt, ka Latvijā kopumā pašlaik varētu būt ap 190 lāču, lai gan vēl pirms gada bija aprēķināts, ka ir aptuveni 150. “Redzams, ka šo dzīvnieku kļūst vairāk, un viņu izplatība kļūst izteiktāka,” saka mednieks.

Jautāts par iemesliem, kāpēc lāči nāk tuvu pilsētām un citām apdzīvotām vietām, A. Gorbāns skaidro: “Viens no izskaidrojumiem varētu būt cilvēka ietekme dabā, mežizstrāde. Lācim arī gribas dzīvot mierīgāk. Mednieki mežā vasarā nedrīkst iet, bet meža cirtēji to dara cauru gadu, viņiem nav nekāda lieguma. Lācis arī varbūt drusku pamūk malā, uz pilsētas pusi.”

Nevajag baidīt

Dabas aizsardzības speciālisti norāda lielāko apdraudējumu nerada lāči, bet gan cilvēku rīcība, sastopoties ar lāci, kā to apliecina Jēkabpils gadījums. Tādēļ ogotājiem, sēņotājiem vai vienkārši tiem, kas pastaigājas mežā un pēkšņi ierauga lāci, A. Gorbāns norāda uz stingrajiem noteikumiem, kas aizsargā šos dzīvniekus, un dalās pārdomās par sabiedrības attieksmi: “Lāči ir aizsargājamo dzīvnieku sarakstā Latvijā. Labi, ka viņi vēl nevienu nav nokoduši.” Savukārt, ja lācis ienāk mājas pagalmā, pie lopiem, saimniecībā vai pie ogu krūmiem, galvenais ir viņu netramdīt. “Tramdot lāci, dzīvnieks sāk stresot, un tad gan nav paredzama viņa rīcība. Ja dzīvnieku nebaidīs, lācis paēdīs un aizies. Nav pamata uzskatīt, ka lācis uzbruks pirmais un izraisīs konfliktu ar cilvēku,” saka A. Gorbāns.

Mednieks stāsta, ka trokšņa taisīšanai ir praktiska nozīme. Ja cilvēks iet mežā ogot vai sēņot, ir ieteicams skaļāk uzvesties, lai lācis zinātu, ka kāds nāk. Tad dzīvnieks paspēs paieties malā un cilvēku tikai novēros, kas ir dzīvnieka dabā. “Citādi dzīvnieks aiz krūma var klusi gulēt, un, cilvēkam pēkšņi uzskrienot virsū, abi sabīsies, izraisot bīstamu situāciju. Ja trokšņo, dzīvnieks jau laikus zina par cilvēka klātbūtni,” skaidro mednieks.

Bijusi pieredze

Mednieku kolektīva vadītājs pastāstīja arī vairākus gadījumus, ko pieredzējis gan ne pats, bet kolēģi. “Arī dēls reiz caur logu redzēja lāci tepat, pilsētā. Tad reiz šis meža dzīvnieks bija Jaunalūksnes pagasta pusē, citreiz vasarā labības laukos. Viens no medniekiem bija lāci patramdījis, un viņš norēcās es to skaņu pats dzirdēju. Kolēģis izšāva gaisā, un dzīvnieks aizskrēja. Tikai tad aptvērām, ka tas bija lācis. Citreiz mežā rudenī aļņu vaktē es sēžu vienā tornī, cits mednieks otrā. Viņš saka, paskaties, vai tas alnis? Nē, tur nav aļņa. Tikai iznākot no meža, sapratu, ka, pēc dzirdētās skaņas, tas taču bija lācis,” stāsta A. Gorbāns.

Ja mežā atrastas lāču pēdas vai citi viņu darbības pierādījumi, mednieki parasti situāciju fiksē. Kad tika izpostītas bišu dravas, pēdas nofotografē un informāciju sūta Latvijas valsts mežzinātnes institūtam “Silava” vai citām atbildīgajām iestādēm. Tāpat mežā atrodamas arī liecības par lāču ēdienkarti. “Pagājušajā gadā kaimiņu mednieku kolektīva mežā video piefiksējis lāča izkārnījumus, kurā bija saskatāmi aļņu teļa nadziņi – cits nekas nebija palicis pāri. Lielajā mežā viņš “salasa” mazos aļņus un stirnas, tāpēc tagad trūkst mazo aļņu. Tas viss liecina, ka lāči te tiešām ir, taču viņi pārsvarā nerādās cilvēkam acīs, jo arī lācis ir mednieks,” stāsta A. Gorbāns un uzsver pašlaik gan Alūksnes pusē no šiem dzīvniekiem nekas jauns un neparasts nav manīts. “Lācis varbūt kaut kur mežā ir, bet rādīties nenāk. Iespējams, vēlāk viņš iznāks redzeslokā kopā ar trīs lācēniem, taču to ir grūti prognozēt. Jebkurā gadījumā, pārlieku baidīties nevajadzētu,” mierina A. Gorbāns.

Iedzīvotāji – divās nometnēs

Nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā redzams, ka lācis klīst pa rapšu laukiem Sofikalnā, Mālupes pagastā. Sociālie tīkli liecina, ka lielais dzīvnieks manīts arī citviet Latvijā – Aizkrauklē Staburaga pusē, Rīgā, Buļļupes apkārtnē un citur. Pieaugot lāču populācijai un arvien biežāk fiksējot to klātbūtni apdzīvotu vietu tuvumā, pilsoniskās iesaistes platformā www. ManaBalss.lv šobrīd publicētas divas iniciatīvas ar atšķirīgu redzējumu par iespējamiem risinājumiem. Iniciatīva “Pret lāču medību atļaušanu” aicina saglabāt brūnā lāča kā stingri aizsargājamas sugas statusu, konfliktus mazinot ar preventīviem pasākumiem – elektrožogiem, kompensāciju mehānismiem un sabiedrības izglītošanu. Savukārt iniciatīva “Par drošību Latvijas mežos un lāču populācijas ierobežošanu” rosina ieviest efektīvākus populācijas kontroles mehānismus, argumentējot to ar sabiedrības drošības, lauksaimniecības un mežsaimniecības interesēm. Abas iniciatīvas aktualizē vienu no sarežģītākajiem jautājumiem mūsdienu Latvijā – kā līdzsvarot cilvēku drošību, saimniecisko darbību un savvaļas dzīvnieku aizsardzību.

UZZIŅA

Lācis ir ārkārtīgi gudrs, spēcīgs un ātri mācīties spējīgs savvaļas dzīvnieks, pret kuru jāizturas ar cieņu un piesardzību: Pirmais un svarīgākais noteikums – nekad nebarot lāčus. Pietiek ar vienu reizi, kad dzīvnieks no cilvēka vai automašīnas saņem ēdienu, lai viņš šo pieredzi atcerētos ļoti ilgi. Lāči ir gudri un ātri saprot, kur iespējams iegūt vieglu barību. Rezultātā dzīvnieks sāk meklēt cilvēkus, automašīnas un apdzīvotas vietas, kas neizbēgami palielina konfliktu risku.

Otrais noteikums – netuvoties. Lai cik mierīgs vai ziņkārīgs lācis izskatītos, viņš joprojām ir lielākais plēsējs Eiropā. Nav nozīmes tam, vai mērķis ir uzņemt fotogrāfiju, parādīt dzīvnieku bērniem, vai vienkārši aplūkot tuvāk. Lācis spēj pārvietoties pārsteidzoši ātri, un cilvēkam izredzes no tā aizbēgt ir niecīgas.

Trešais – ja lācis ir apdzīvotā vietā, dodieties prom. Drošākā rīcība ir ieiet ēkā, iekāpt automašīnā vai citādi nokļūt drošā vietā un ļaut atbildīgajiem dienestiem veikt savu darbu. Pieredze rāda, ka vislielākās problēmas šādās situācijās rada nevis pats lācis, bet cilvēku vēlme to filmēt, fotografēt un sekot dzīvniekam.

Ceturtais – nenovērtēt lāci par zemu. Cilvēkam ir ļoti maz izredžu izvairīties no traumām, ja pārbijies vai satraukts lācis nolemj vērsties pret viņu pat salīdzinoši nelielā attālumā. Lāču skaits Latvijā pieaug, un sastapšanās ar viņiem kļūst arvien biežākas. Tāpēc svarīgākais nav panika, bet zināšanas. Jo vairāk cilvēku sapratīs lāču uzvedību un ievēros elementārus drošības principus, jo mazāk būs konfliktu un jo drošāk būs gan cilvēkiem, gan pašiem lāčiem.

AVOTS: WWW.MEDIBAM.LV