“Latvija. Ulmaņlaiki” – pirmā sērija beigusies. Viens klikšķis, un televizors jau rāda Krievijas “Laiku”.
“Latvija. Ulmaņlaiki” – pirmā sērija beigusies. Viens klikšķis, un televizors jau rāda Krievijas “Laiku”. Bet tur priekšā atkal latvieši. Aivars Garda, kā vienmēr, mīlīgi smaidīgs. Runā par 700 000 kolonistu repatriēšanu uz Krieviju.
Atlaides būšot tikai tiem, kas dzīvo jauktajās laulībās, citi lai sākot izpārdot dzīvokļus. Kad viņi (Gardas partija) nākšot pie varas, tad jau būšot par vēlu, paņemšot par velti. Korespondentei tāpat mīļi iesaka aut kājas prombraukšanai, kaut arī viņai māte latviete. Šoreiz nevis izcelsmes, bet to “nepareizo” uzskatu dēļ.
Nākamajos kadros vadoņa sacīto apstiprina glīta jaunkundze – svešajiem jāaizbrauc.
Nu vajadzētu sākties vētrai! Neviena valsts oficiāli taču tik ļoti neaizstāv tautiešus, kas ir ārpus robežām, kā Krievija. Tiesa gan, uz citu valstu rēķina. Bet Krievijas sabiedriskās televīzijas studijā – pilnīgs klusums. Raidījuma vadītājs Pozners vēršas tieši pie Kubaņas pārvaldnieka – ir vai nav kadros redzētais nosaucams par nacismu. Uzrunātais ar lielām pūlēm izveļ pār lūpām vārdus, ka daļēji tomēr esot. Jo Kubaņa vēlas to pašu – atbrīvoties no “svešajiem”, cittautībniekiem. Tā sacīt – Kubaņu tās pamatiedzīvotājiem!
Nākamie kadri rāda Astrahaņas tirgu. Intervē vietējos, un visi vienā balsī sūdzas, ka “svešie” rada neveselīgu konkurenci, kriminogēnu situāciju. Kāds brīdina – ja nekas netiks darīts, tad vadzis lūzīs!
Kā apliecina turpat studijā sēdošais televīzijas darbinieks, aziāts pēc izskata, Maskavā tas vadzis jau pamazām ļodzās: jauno cilvēku uz ielas apstādina un pārbauda personību vismaz 10 reizes dienā. Un kas? Puišeļi, noslēpušies aiz nolaistām kapucēm… Milicija turpat blakus, taču izliekoties neredzam.
Pēc nepārbaudītām ziņām, Krievija dažādu iemeslu dēļ ik dienu zaudējot ap divarpus tūkstošu iedzīvotāju. Plašuma tur ir aizvien vairāk. Tomēr nevienam no studijā sēdošajiem neienāca prātā aicināt atpakaļ tos Gardas “izsūtītos” 700 tūkstošus. “Derīgi” ir tikai vietējie.
Skaidrs, ka Latvijā dzīvojošie krievi pašai Krievijai nav vajadzīgi. Taču viņi lieliski noder par sprunguli, ko iebāzt mūsu valsts attīstības riteņos. Sevišķi virzībā uz NATO un Eiropas Savienību šādā veidā var iegrūst kāju durvīs, lai pa tām mēģinātu ielīst arī Krievija.
Faktiski nepārtrauktā Krievijas kūdīšana sēj naidu mūsu valstī krieviski runājošajos bērnos un jauniešos. Viņu rindas pat mēģina papildināt ar nacionālboļševikiem no pašas Krievijas. Neizdevās puikām te padraiskoties, gandrīz par terorismu tiesāja. Te policija nepiemiedz acis uz tādām izdarībām.
Vai pietiks spēka Latvijas krievu sabiedrībai izturēt šo spiedienu? Patiesībā lielākie gaisa jaucēji pie mums nemaz nav paši krievi. Latvija ir un būs mūsu kopējās mājas. Latvija – tas ir svarīgākais, no kā likumsakarīgi jāizriet visam pārējam. To nedrīkst aizmirst, pieprasot privilēģijas, kas katrai tautai pienākas vienīgi savās valstīs.
Bet Krievijai savas problēmas. Var jau būt, ka tā nepieļaus kļūdas, kādas izdarījušas bagātās Rietumu valstis, iepludinot pie sevis milzīgu skaitu citas mentalitātes mazkvalificētu darbaspēku. Taču bērni, kas piesūkušies ar naidu pret citām tautām un rasēm, ir draudīgs simptoms.
Toties mums ir Garda, kas ar mazu kausiņu šo to maisa sastāvējušākos ūdeņos un lieti noder arī citām valstīm par kariķētu eksponātu. Un Krievija jau allaž prot izmantot jebkuru skabargu cita acī, lai tikai paslēptu baļķi savējā.
