Arī alga bija krietni mazāka nekā sanitāram – tikai divi simti septiņdesmit rubļi cerēto trīs simti piecdesmit vietā.
4.
Arī alga bija krietni mazāka nekā sanitāram – tikai divi simti septiņdesmit rubļi cerēto trīs simti piecdesmit vietā. Tomēr vismaz zīle rokā. Slimnīcas saimniecības vadītāja atnesa man zilu darba halātu un darba cirvi un aizveda mani uz darba objektu: nesen bija nojaukts kāds vecs šķūnis, sazāģēti patrunējušie bluķēni, kas jāskalda un jākrauj ielā. Ne kur sprukt, ne mukt! Par laimi, šis tas sanāca: klakt! klakt! Ja bijušie klasesbiedri mani te redzētu, tad nu gan būtu smiekli! Nevienam nav tāda darba, un neko labāku es arī nebiju pelnījusi, jācer, ka tas nebūs mūžīgi.
Pēcpusdienā manu darbu apraudzīt iznāca pats slimnīcas vadītājs – ārsts Kārlis Caune. Aprunājās par dzīvi, manām vēlmēm, paņēma no manām rokām cirvi un pieskaldīja veselu malkas kaudzi. Bijām iepazinušies. Man bija neērti, ka ārsts skalda malku manā vietā, taču glaimoja, ka viņš šārīta darba lūdzēju ir atcerējies, runājis par nākotnes iecerēm kā ar līdzīgu. Pēc brīža redzēju, kā dakteri aizved zirga pajūgs, laikam pie kāda slimnieka. Tā, pamazām iepazīstoties ar vietējo kārtību un darbiniekiem, nostrādāju pirmo nedēļu. Plaukstās biju uzberzusi tulznas, nu dabūjusi darba cimdus. Sakraut malku šķūnītī ielās tika rīkota talka. Pamazām es kļuvu darbinieku vidū par savējo. Neviens manu darbu neapsmēja un izturējās pat līdzcietīgi.
Darbā atgriezās īstais kurinātājs, un es uzdienēju par grīdu mazgātāju. Darbs sākās septiņos no rīta. Desmit telpas es izmazgāju divu stundu laikā, tad vēl kāpnes, koridori. Arī te mana pieredze nebija nekāda dižā. Dezinfekcijas līdzeklis lizols, kas jālej pie mazgājamā ūdens, riebīgi smirdēja, ieēdās rokās, iesūcās drēbēs. Bet tāda bija kārtība: “Dziedi vai raudi, tautu meita, tavas pašas vaina bija,” es pie sevis atkārtoju ne reizi vien un pierodu pie visa, kas ir. Biju jau slimnieku tuvumā, redzēju, ko dara medmāsas un kādi ir viņu pienākumi. Māsiņām bija zilas kleitas, balti priekšauti un sarkans krustiņš cepurītē.
Taču es jau toreiz kāroju ko vairāk un ar zināmu bijību raudzījos uz visu zinošā ārsta pusi. Slimnīcā modē bija biežas ražošanas sapulces. Tā kā man uzticēja šo sapulču protokolu rakstīšanu, ar lielu gandarījumu bieži sēdēju pie ārsta galda, un man nevajadzēja uzrakstīto svītrot vai pārrakstīt vēlreiz. Nu jau reizēm gadījās sastapties vēl ar vienu slimnīcas dzīves sastāvdaļu – mirušo apkopšanu. Saskāros ar piederīgo bēdām vai reizēm arī vienaldzību. Pārsvarā tie bija mūžu nodzīvojuši vecīši. Likās tik šaušalīgi, kā siltais, nesen dzīvais cilvēks mirst, jo apstājas sirds, un viss beidzas. Paliek auksta, smaga, drūpoša miesa. Visinteresantākā dzīve sākās, kad mūsu iestādē, tāpat kā vēl trīs vai četru ciemu mazajās slimnīcās, “atvēra” dzemdību gultas.
