Dejoju, kopš sevi atceros. Nevaru iedomāties, ka es to nedarītu.
“Dejoju, kopš sevi atceros. Nevaru iedomāties, ka es to nedarītu. Mūsu ģimenē visi ir lieli dejotāji,” lepojas Jaunannas pagasta vidējās paaudzes deju kopas vadītāja Aiva Vilciņa.
“Man patīk aktīvs dzīvesveids. Citi apmeklē trenažieru zāli, bet es uzskatu, ka tikpat liela slodze, dejojot tautiskās dejas,” saka A.Vilciņa.
Viņas mamma Tekla Cinglere vada Malienas deju kopu. Dejo arī trīs brāļi, tēvs, vīrs un bērni. “Meita Laine dejoja jau manā vēderā,” smej A.Vilciņa.
“Liepājā absolvēju sabiedrisko profesiju specialitāti. Kad atnācu dzīvot uz Jaunannu, tautas nama vadītāja pārliecinoši teica: “Tev mamma ir deju kolektīva vadītāja, tātad tu arī to vari.” Tā nu jau 10 gadus esmu Jaunannas deju kopas vadītāja,” stāsta A.Vilciņa.
Patīk radošas pārmaiņas
Jaunannas pamatskolā viņa māca matemātiku, latviešu valodu, dabas mācību, fiziku un dejas. “Esmu novērojusi, ka mazajiem labāk patīk teatralizētas dejas, bet pieaugušajiem – sarežģītas kombinācijas. Neesmu horeogrāfe, tāpēc pati neuzņemos tās izdomāt. Šķiet, ka viss jau ir bijis un būtu grūti rast ko jaunu,” pauž A.Vilciņa. Pati labprāt dejo jautras un drastiskas dejas. “Agrāk repertuārā bija lēna un mierīga meiteņu deja “Malējiņas”, kuras laikā pat varēja aizmigt! Tas nav man,” viņa norāda.
A.Vilciņa uzskata, ka tautisko deju izpildījums ar katru gadu kļūst sarežģītāks. “Dažās dejās ir pat špagats vai salto. Katrs autors cenšas izdomāt kaut ko oriģinālu. Nedomāju, ka tā zūd tautisko deju burvība, jo tērpi un mūzika ir tautiski. Mūsu kolektīvam patīk radošas pārmaiņas,” apgalvo A.Vilciņa.
Deja vieno cilvēkus
Viņa atzīst, ka visgrūtāk ir saprast dejas aprakstu. “Gandrīz vienmēr apraksts nesakrīt ar videoierakstā redzamo. Autoram jau šķiet, ka viņa uzrakstītais būs visiem saprotams, bet tā nav. Ja nebūtu saprotošu kolēģu, ar ko konsultēties, dejas nebūtu iespējams izprast,” apgalvo vadītāja.
Jaunannas deju kopa ir bijusi arī dziesmu un deju svētkos Rīgā. “Nu jau vairākus gadus kolektīva tradīcija ir sadanča rīkošana Valentīna dienā. Tad aicinām Malienas dejotājus un vēl kādu kolektīvu, jo diemžēl vairāk nevaram uzņemt. Visjaukāk ir dejot Jaunannā, jo tad zinām, ka esam starp savējiem. Lai arī Jaunannas tautas namā ir maza skatuve un lielāka atbildība skatītāju priekšā, uzslavas par redzēto atsver visu,” domā A.Vilciņa. Jāņos kolektīvam ir tradīcija aplīgot centrā dzīvojošos Jāņus un Līgas un iepriecināt viņus ar dejām un dziesmām. “Deja vieno vietējos iedzīvotājus. Kolektīvā viens otram palīdz,” viņa priecājas.
Teātrī dzīvo citu dzīvi
Ja vairumā deju kolektīvu trūkst puišu, kas dejo, tad Jaunannā ir otrādi – nav meitu. “Daži jaunieši ir aizbraukuši strādāt uz Īriju, savukārt puišiem bieži ir jāstrādā nakts maiņā. Tas kavē mēģinājumus, bet paspējam visu. Nomāc vienīgi tas, ka mūsdienās pašdarbība balstās uz pašfinansējumu. Mēs nevaram iegādāties prasībām atbilstošus tērpus, tāpēc skatēs saņemam zemāku vērtējumu,” saka vadītāja.
Jaunannā A.Vilciņa ir arī teātra kolektīva dalībniece. “Man patīk iejusties citā tēlā un atļauties to, ko nevaru ikdienā. Reizēm šķiet, ka mājās gribu mieru un klusumu, lai neviens man netraucē, bet pēc laika atskārstu, ka tāda dzīve nav man. Man vajag iet un darīt, nemitīgi būt kustībā. Ne velti ir teiciens: jo vairāk cilvēkam ir jāizdara, jo vairāk viņš paspēj. Domāju, daudzi man piekritīs, jo reizēm ir tā, ka nedēļas laikā nevari saņemties izdarīt sīku darbiņu, jo zini, ka ir taču rītdiena,” saka A. Vilciņa.
