Dzīvoja kāda laimīga ģimene. Bija viņiem vienpadsmit dēlu un viena meita. Bērniem klājās ļoti labi, bet vienmēr tā nebija lemts.
Dzīvoja kāda laimīga ģimene. Bija viņiem vienpadsmit dēlu un viena meita. Bērniem klājās ļoti labi, bet vienmēr tā nebija lemts. Jauna sieviete izjauca ģimenes idilli. Ar burvestībām panāca, ka svešo bērnu tēvs viņu apprecēja. Vienpadsmit padēliem pamāte uzlika lāstu, un viņi pārvērtās par meža gulbjiem. Pazīstams motīvs, vai ne? Pasakas par lāsta uzlikšanu nav retums. Tās sacerējis ne tikai Hanss Kristians Andersens.
Latviešiem ir pasaka, kurā māte nejauši nolād septiņus pašas dēlus, jo ļoti vēlas meitu. “Tie visi septiņi par vilkiem varētu kļūt.” Kā jūs domājat, kas notika? Pēc gada sievietei piedzima meita, bet dēli pārvērtās par vilkiem un aizskrēja mežā.
Pasakas nebūt nav jāvērtē kā fantastiski senču sacerējumi. Brāļi Grimmi savām pasakām sižetus esot aizguvuši kriminālhronikās. Un nav jau uzreiz kādam mūsdienās mežā kā vilkam jāskrien, lai citi atskārstu tumšo spēku esamību. Pati zinu konkrētus, inteliģentus cilvēkus, kuru uzvedība pēkšņi kļuva tik dīvaina, ka ar prātu nav aptverama. Manu paziņu, kas agrāk neticēja zīlniecēm, darba kolēģes pierunāja atļaut pazīlēt, kā joku. Zīlniece skatījās kārtīs, kafijas biezumos un plaukstā un pareģoja paziņai trīs lietas, kas viņai tobrīd šķita pilnīgi neiespējamas. Visi trīs pareģojumi piepildījās. Viens pēc nedēļas, divi — gada laikā. Neesmu misticisma ideju piekritēja. Nekad mūžā neesmu bijusi pie zīlnieces. Taču pieļauju, ka arī mūsdienu pasaulē notiek neizskaidrojamas, pārdabiskas lietas, kuru norisēs labāk neiejaukties. Cilvēkam jāievēro Dieva noteiktie baušļi un jādomā labas domas. Tomēr pēc sarunām ar cilvēkiem, kuri zīlē kārtīs un spēj dziedēt, secināms, ka mums blakus ir melnās maģijas spēki. “Daudzi cilvēki lūdz noņemt lāstu,” atzīst zīlniece Anna. Burvestībās problēmu risinājumu meklē pieviltas sievas un piekrāpti vīrieši. Taču cilvēki, kuri ikdienā saskaras ar pārdabiskām lietām, brīdina: ļaunā enerģija atgriežas atpakaļ pie sūtītāja.
Dziedniece un ārste Lūle Vīlma vienā no grāmatām raksta: “Mūsdienu cilvēks nebūs brīvs līdz tam brīdim, kamēr meklēs un atradīs vainīgos. Par vainīgo parasti uzskata citu cilvēku. Kristus mācīja mīlēt sevi pašu un piedot sev, jo tad cilvēks iemācīsies mīlēt citus un piedot citiem, un tas padarīs viņu stipru.” Pasakās cilvēkus no lāsta atbrīvo mīlestība. Kāds, kas nolādētos mīl, viņu dēļ cieš sāpes un grūtības, un lāsts pazūd.
