Tievēšana vai vismaz apņemšanās to sākt kļuvusi par neatņemamu mūsdienu sieviešu dzīves sastāvdaļu.
Tievēšana vai vismaz apņemšanās to sākt kļuvusi par neatņemamu mūsdienu sieviešu dzīves sastāvdaļu. Svara vērotāju kustība pārliecinoši reklamē pārvērtības to daiļā un stiprā dzimuma pārstāvju vidū, kas iemācījušies pareizi ēst un līdz ar to pārvērtuši savu dzīvi.
“Vīrs man saka, ka ar vienu piegājienu nošauti divi zaķi. Es esot ieguvusi slaidu figūru, bet viņš – jaunu sievu,” joko kāda veiksmīga svara vērotāja, kas nometusi patiešām pusi liekā svara un kļuvusi slaika un vingra kā jaunava. Vai visi pēc tam ir tikpat laimīgi? Un kā tievētāji jūtas šā procesa laikā? Par to stāsta cilvēki, kas bijuši ierauti ideālā svara meklējumu modē.
Tievēt ir bauda
Ievai ir 35 gadi. Viņa ir precējusies, audzina dēlu. Ar savu lieko svaru (80 kilogramiem, kas ir par daudz, ņemot vērā augumu – 165 centimetri) bija jau samierinājusies. Taču svara vērotāju reklāma mudinājusi pamēģināt sākt jaunu dzīvi.
“Laikam man ir laba veselība, jo tievēšana, pareizas ēšanas rekomendāciju ievērošana neradīja problēmas. Zinu, ka citiem tādas bijušas. Nometu 20 kilogramus. Ko man tas devis? Es vairāk sev patīku. Turpinu skaitīt kalorijas arī tagad. Gribu kļūt vēl slaidāka. Dēlam arī patīk tieva mamma,” stāsta Ieva.
Viņa atzīst, ka kļuvusi emocionālāka, jūtīgāka. Izsmalcināti sākusi izjust un novērtēt ne tikai ēdienu, bet arī stilu, gaumi, dizainu, vidi un cilvēku attiecības. Reizēm disharmonija, kas nereti valda visapkārt, padarot Ievu nervozu. Agrāk tā nebija. “Acīmredzot tauku slānis bija kā biezāka āda, kas uzaudzēta, lai pasargātu sevi no skarbās realitātes. Tagad citām acīm raugos ne vien uz attiecību kultūru darbā, kafejnīcā, veikalā, citās sabiedriskās vietās, bet arī ģimenē. Diemžēl vairs nedzīvojam kopā ar vīru. Tomēr nedomāju, ka tas ir slikti. Vairs nevaru samierināties ar dažām laulātā drauga īpašībām, ieradumiem, paviršo attieksmi pret mani un dēlu. Ja viņš mēģinās mainīt kaut ko uz labu, tad varam pamēģināt atkal būt viena ģimene. Bet, ja ne, tad – labāk nevajag,” atzīst Ieva.
Esot atmodusies arī līdz šim viņā snaudusī seksualitāte. Ieva pamanījusi, ka joprojām spēj iepatikties vīrietim, kas nav viņas vīrs. “Iespējams, es gribēšu eksperimentēt šajā jomā. Seksuālās attiecības ar vīru sen bija kļuvušas pelēkas, reizēm brutālas, bet biežāk nekādas. Vairs nevēlos tajā visā piedalīties. Taču manas acis un visi maņu orgāni meklē pavisam citādu vīrieti. Tikpat jūtīgu, izsmalcinātu, kāda tagad jūtos pati. Neko vienkāršāku nevēlos. Kompromisa nevar būt,” piebilst Ieva.
Vajag antidepresantus
Rudītei ir 27 gadi. Ir precējusies un divu bērnu – dēla un meitas – mamma. Ar svara vērotāju kustību nav aizrāvusies, taču izmēģinājusi dažādas diētas. Panākumu nav bijis, taču rezultātā nācies meklēt nervu daktera palīdzību, kas izrakstījis antidepresantus.
“Man bija sācis likties, ka visu manu nelaimju un diskomforta pamatā ir tas, ka esmu par resnu. Esmu 170 centimetrus gara, sveru 71 kilogramu. Jūtu, ka tas ir par daudz. Ir lieks vēders, tauku krokas zem zoda, pārlieku apaļš dupsis un lieli gurni. Vārdu sakot, sajūta ir tāda, ka nevaru uzvilkt peldkostīmu vai pieguļošu nakts (seksa) tērpu, par iešanu pirtī nemaz nerunājot. Tur taču jo labi var redzēt visus manus nesmukumus! Figūra man ir nesamērīga,” stāsta Rudīte.
Pēdējā laikā licies, ka vīrs pret viņu ir atsalis. Tas radīja nervozitāti ģimenē, darbā. “Es izmisīgi gribēju kļūt tievāka, lai patiktu vīram, lai viņš mani mīlētu. Ķēros pie dažādām diētām – gan žurnālos izlasītām, gan draudzeņu ieteiktām. Jutos arvien sliktāk – trīs dienas gandrīz neko neēdusi, vispār vairs negribēju ēst. Sāka uzmākties domas, ka arī dzīvot vairs negribas. Vairs nekas nesagādāja prieku. Kļuvu neiecietīga pret bērniem. Gribējās nomirt. Nobijos un spiešus spiedu sevi ēst. Pusdienās atkal jau tiesāju trīs ēdienus pēc kārtas – zupu, otro un saldo. Mērķis bija viens – atgūt dzīves garšu. Neizdevās. Devos pie nervu ārsta,” atceras Rudīte.
Tagad viņa ārstējot nervus. Kad vīrs jautājis par depresijas cēloņiem, viņa izstāstījusi. Vīram nenākuši smiekli, lai gan Rudīte tieši tā bija iedomājusies viņu reaģējam.
“Kāpēc tu agrāk man to visu neizstāstīji?” jautājis viņš. Abi laulātie iecerējuši drīzumā kopā doties pie psihologa, lai pārvarētu krīzi.
Beidzot laimīgi apprecējās
Arnuss ir 23 gadus vecs. Vēl nesen 178 centimetrus garais puisis svēra 95 kilogramus, taču tagad – tikai 70. Nu izceļas viņa skaistā seja, samērīgie vaibsti un pareizās ķermeņa proporcijas, elegantā frizūra un modernais apģērbs. Arnuss ir kļuvis cits cilvēks. Meitenes skatās uz viņu laizīdamās.
Cik sevi atceras, šis puisis vienmēr ir bijis par resnu. Nemaz nelolojis cerības, ka var būt arī citāds. Necerējis, ka kāda sieviete viņu iemīlēs un gribēs precēties, radīt pēcnācējus. Taču nolēmis aktivizēt savu gribasspēku, kad izlasījis presē par kādu slavenā modes mākslinieka Versačes modeli, kas no resnuļa spējis pārvērsties par pielūgsmes jaunieti.
“Nedomāju, ka mans plāns būtu izdevies, ja es strādātu par pavāru vai ikdienā veiktu kādu citu monotonu darbu, kas nogurdina gan fiziski, gan morāli. Man bija pārtraukums klātienes studijās, atrados akadēmiskajā atvaļinājumā un vasaru pavadīju pie vecākiem – neko nopietnu nedarīju un arī naudu nepelnīju. Nolēmu vismaz pamēģināt tievēt,” stāsta Arnuss.
Tas bijis grūti, palīdzēja vecāku izpratne, sevišķi mammas. “Viņa sākumā bija pret to, ka badojos. Vienmēr bija pieradusi dēliņu labi pabarot. Bet te pēkšņi nolēmis pats sevi mocīt! Kad viņai visu izskaidroju, mamma pat apraudājās. Teica, lai es mēģinot, jo, cerams, tas palīdzēšot man atbrīvoties no mazvērtības kompleksiem un kļūt vairāk mīlētam ārpus ģimenes,” smaida Arnuss.
Tievēšana bijusi grūta. Aizņēmusi visu vasaru.
“Es ar katru dienu kļuvu slaidāks, citāds. Mamma nevarēja vien nopriecāties. Man neko nesakot, viņa bija konsultējusies ar ārstu. Tas izrakstījis vitamīnus un minerālvielas, ko lietoju kā piedevas uzturā. Iespējams, tāpēc jutos labi. Tievēšanas sākumā bija depresija, taču, kad to pārvarēju, ieguvu pat vēl daudz optimistiskāku skatu uz dzīvi nekā līdz šim,” stāsta Arnuss.
Visparadoksālākais, ka tajā vasarā Arnusu it kā ar pavisam citām acīm ieraudzīja viņa kādreizējā klasesbiedre Ilze. No jokiem, kopīgām pastaigām, izbraucieniem ar velosipēdu un peldēm ezerā dzima jūtas – patiesa mīlestība. Rudenī jaunieši apprecējās. Pašlaik Arnuss domā par studiju atsākšanu. Pagaidām viņš iekārto jaunās ģimenes ligzdiņu. Tiesa, jaunās sievas maizē puisis atkal nedaudz pieņēmies svarā, taču ir apņēmības pilns turpināt vērot svaru.
Aizliedza būt tievai
Kad Kerija apprecējās, viņai bija 22 gadi. Toreiz viņai bija skaisti, apaļi vaigi un arī figūra tāda pati. 159 centimetrus garā jaunā sieviete gan nebija nekāda resnule, drīzāk – patīkami pufīga. Vīrs vienmēr lepojās ar to, ka Kerijai ir gan krūtis, gan eleganti gurni, gan lapsenes viduklis. Pēc laulībā pavadītiem desmit gadiem vidukļa vairs gandrīz nebija. Vīrs Kerijai arī nav nekāds slaidais.
“Es nolēmu vērot svaru. 68 kilogramu vietā pamazām nonācu līdz 60, tad līdz 58 kilogramiem. Pati jutos apmierināta. Viduklis atkal bija parādījies. Auguma formas kļuva gandrīz tikpat ideālas kā jaunībā. Taču… seja bija kļuvusi veca, krunkaina. Vīrs man vaicāja, kur palikuši mani smukie vaigi, bedrītes tajos. Sacīja, ka izskatos slimīga. Viņam vairs negriboties ar mani mīlēties, liekoties, ka mans ķermenis ir par jaunu, bet seja – par vecu. Noraudāju. Taču sapratu – galvenais, ko gribu, ir patikt vīram. Tā beidzās mana tievēšana,” stāsta Kerija.
Viņu sarūgtinot vienīgi tas, ka sejas svaigums mazinājies arī tagad, kad diētu ievērošana beigusies. “Tievēšana atstājusi negatīvas sekas uz manas sejas ādu. Tā ir pelēka, pat iezaļa, krunkaina, nokarena. Ceru, ka pamazām atgūšu veselīgu izskatu. Konsultējos ar ārstu un lietoju veselību uzlabojošus preparātus,” atzīst Kerija.
