Janvāris ir barikāžu aizstāvju atceres laiks. Jaunā, neatkarīgā valsts veidojās ar Latvijas iedzīvotāju gara spēku un atbalstu.
Janvāris ir barikāžu aizstāvju atceres laiks. Jaunā, neatkarīgā valsts veidojās ar Latvijas iedzīvotāju gara spēku un atbalstu. Bet šajos gados viņi ir secinājuši, ka var paļauties tikai uz saviem spēkiem. Saeimā nav daudz deputātu, kas “stāvēja uz barikādēm”. Varbūt tāpēc daudzas tautas izdzīvošanai svarīgas problēmas palikušas neatrisinātas.
Arī latviskuma pretinieki nav kapitulējuši, un pastāv iespēja, ka droši varēsim raudāt savā dzimtajā valodā. Pērn barikāžu desmitgades atceres konferencē Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga aicināja ikvienu būt gatavam “stāvēt uz tautas un valsts aizstāvju barikādēm katru dienu”.
Radīja drošības izjūtu
Starp 1991.gada barikāžu aizstāvjiem iekšlietu darbinieki bija vienīgie bruņotie cilvēki. “Pa radio dzirdējām, ka ministru prezidents Ivars Godmanis aicina aizstāvēt barikādes. Mūsu vietējie priekšnieki nevarēja vienoties, vai atļaut braukt. Bet visi virsnieki naktī devās uz barikādēm,” stāsta alūksnietis Armands Musts, kas bija izmeklētājs. Viņiem bija automāti, pistoles un munīcija. Ministru padomes ēkā staigāja bruņoti vīri, kas “bija spēks”. Tiesa, tas būtu nepietiekams karadarbībai. Vīri trīs diennaktis sargāja Iekšlietu ministriju, Latvijas Televīziju un sakaru iestādes. “Protams, munīcijas rezervju bija maz, un pretdarbība nebūtu ilgstoša. Bet tā mēs parādījām attieksmi un apliecinājām iekšēju vajadzību aizstāvēt savu valsti,” norāda A.Musts.
Viņš bija Ministru padomes ēkā, kad naktī uzbruka Iekšlietu ministrijai un cieta Bauskas miliči. A.Musts rēķina, ka tur bija vairāki simti bruņotu aizstāvju. Pie planetārija viņi sildījās, kad veidoja ārējo apsardzi. “Jutām sirsnīgu attieksmi pret cilvēkiem šineļos ar zīmotnēm. Mūsu klātbūtne viņus iedrošināja,” secina aizstāvis. Viņi apsargāja arī Latvijas Televīzijas ēku no ārpuses. “Uzbraucām televīzijas ēkas stāvā, kur “Panorāmā” ziņas lasīja Velta Puriņa. Bijām trīs cilvēki bruņuvestēs ar automātiem. Nekad neaizmirsīšu žurnālistes lielās acis, kad viņa ievilka elpu un jautāja: “Vai tad jau?” Nomierinājām, ka esam savējie,” atceras A.Musts.
Par Armanda lēmumu doties aizstāvēt barikādes zināja tikai tēvs. Viņš nepiezvanīja uz mājām, jo tur palika sieva, divi skolas vecuma bērni un trešo vēl gaidīja. “Protams, situācija mājās bija saspringta. Bet tagad manējie var lepoties, ka biju tur. Desmit gados ir noiets viens etaps, un varbūt tas palīdzētu sasniegt jaunu pakāpi attīstībā. Vēlos, lai mani bērni dzīvotu labāk, ” viņš saka.
Vainīgie nav sodīti
Bijušais izmeklētājs divus gadus gaidīja, bet izrādījās, ka izmaiņas neatkarīgās valsts iekšlietu sistēmā ir minimālas. “Bija tāds laiks, un bija jāuzņemas atbildība par savu valsti. Domāju, ka mēs tāpat kā Bauskas miliči nedrebētu. Jo kas tad cits aizstāvētu, ja ne mēs?” ir pārliecināts A.Musts. Viņš uzsver, ka cilvēku upuri bija izplānotu provokāciju rezultātā. Neviens nevar droši apgalvot, vai tie bija OMON vai citu PSRS militāro struktūru kaujinieki. “Tās bija speciālas grupas, kuru dalībnieki var pārģērbties par miličiem vai barikāžu dalībniekiem, kā arī izmantot dažādus personu apliecinošus dokumentus, lai rīkotu provokācijas. Tāpēc krita kinooperatori,” norāda A.Musts.
Skatoties Krievijas televīzijas pārraides, var redzēt, cik dažādas ir speciālās vienības, kā tās ir apmācītas un ko var izdarīt. “Dažu cilvēku grupa rada lielas problēmas ar spridzināšanu, šaušanu vai arī tikai efektu, ka notiek kaut kas liels. Bet patiesībā nekā tāda nav. Viss ir atkarīgs no pasūtītā scenārija,” norāda A.Musts. Viņš atzīst, ka iekšlietu sistēmā bija arī nodevēji. Armands izmeklēja epizodes par OMON kaujinieku uzbrukumiem – par LNNK biroja Ģertrūdes ielā, starptautiskās telefonu centrāles ēkas Dzirnavu ielā un “Lattelekom” centra Brīvības ielā demolēšanu. “Biju iesaistīts prokuratūras grupā, lai dokumentētu barikāžu laiku un OMON kaitējumus. Tās vadītāja bija Rita Aksjonoka, kas apkopoja un analizēja rajonu izmeklētāju protokolus un sarunas ar cilvēkiem,” skaidro A.Musts
Diemžēl neko nevarēja pierādīt tiem, ko vajadzēja sodīt. Un aizbēguši bija tie, kam pierādījumu netrūka. “Te bija tikai izpildītāji. Kādu komandu tiem deva, tā viņi rīkojās. Kas pavēlēja, mēs, protams, nezinām. Alfrēds Rubiks un Ojārs Potreki izmantoja situāciju, lai veidotu marionešu valdību vai arī centās saglabāt PSRS virsvadību un ietekmi. Bet viņiem nepaveicās,” viņš komentē.
Nav pakārtota valsts interesēm
Tagad A.Musts ir uzņēmējs, jo uzskatīja, ka tā ir efektīvāka nodarbošanās. “Pēc 1991.gada janvāra dienām visam vajadzēja mainīties, bet tas nenotika. Arī tagad daudzi ir “mainījuši apģērbu” – politiskos uzskatus. Kādreiz viņi brauca ar “Volgu”, ko mainījuši pret “Volvo”. Acīmredzot vēl 10 līdz 15 gadus nebūs jūtamu izmaiņu,” viņš secina. Bijušais jurists zina, ka valsts politiskā iekārta tik ātri neveidojas. Vēsturē tāda precedenta nav. Tomēr ir pārliecināts, ka reformas varēja būt kardinālākas. “Katrs no mums ir valsts veidotājs. Bet vecie un jaunizceptie politiķi citus pilsoņus neciena,” vērtē A.Musts.
Viņš uzskata, ka valsts ekonomika nav pakļauta Latvijas iedzīvotāju interesēm. Tikpat strauji kā ienāk ārzemju kompānijas, “uzzied” viens vai otrs uzņēmējs. Bet ar kādām metodēm tas notiek? “Kad deviņdesmitajos gados uzsāka uzņēmējdarbību, vienalga – godīgu vai negodīgu -, nevarēja nopelnīt tik lielu naudu. Tātad viņiem ir sponsori – lieli ekonomiski grupējumi,” viņš secina. Bankas joprojām ir nestabilas, jo tāda ir valsts ekonomika. Tāpēc tās ņem lielus kredīta procentus. Arī A.Musts to dara, jo citādi nevar strādāt. “Mēs pārmaksājam bankai un sevi izdzenam, lai varētu dzīvot labāk,” viņš akcentē.
Jābalso tomēr būs
Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Aiz politiskajām partijām stāv ekonomiskie grupējumi, bet vēlētāji nezina, ko tās pārstāv. “Taisnību zina tikai tie, kas to “putru” vāra. Mēs tikai stāvam ap katlu, bet teikšana ir lielajiem strēbējiem,” atzīst A.Musts. Viņš pašvaldības vēlēšanās balsoja par Latvijas Zemnieku savienības sarakstu, jo tur bija “personas, kas var kaut ko izdarīt”.
Tāpat Saeimas vēlēšanu sarakstos būs tādi, kam vēlētāji uzticas. Zinot Eināru Repši, A.Musts viņa ievēlēšanas gadījumā uz kardinālām pārmaiņām necer. “Ja kāds uzdrošinātos uzsākt krasas reformas, tad, iespējams, arī pie mums būtu kā Itālijā. Juris Bojārs ir spēcīgs teorētiķis, bet to nevar realizēt Latvijā ar tādām metodēm. Tāpēc daudzi ir vīlušies sociāldemokrātos,” norāda uzņēmējs. Viņam ir piedāvāts kandidēt vēlēšanās, bet A.Musts neatbalsta nevienu partiju.
Vajadzīga jauna atmoda
Barikāžu aizstāvis Armands Musts piedalījās atceres pasākumos Rīgā un piekrīt Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, ka Latvijā ir vajadzīga jauna atmoda. “Revolucionāra situācija rodas tad, kad “augšas” nevar dzīvot pa vecam un “apakšas” to nevēlas. Tagad jūtam, ka ir milzīga atšķirība starp saujiņu miljonāru un iedzīvotāju masām, kas dzīvo trūkumā zem iztikas minimuma. Bet vidusšķiras valstī nav,” viņš secina. Šajā ekonomiskajā situācijā tās nevar būt, jo inteliģence nesaņem savam darbam sabiedrības labā atbilstošu samaksu.
Tomēr, ja kāds uzdrošinātos atkal veidot Tautas frontes štābu, tad valsts struktūras darbotos pret to. “Aiz tām tāpat kā aiz partijām stāv ekonomiskie grupējumi, kam tas nepatiktu. Tāpēc tie darīs visu, lai tāda precedenta vairs nebūtu. 1991.gadā arī valsts iestādēs bija cilvēki, kas vēlējās izmaiņas. Tagad tie ir pietiekami labi situēti un nevēlas sev kaitēt,” domā A.Musts. Viņš gribētu, lai tā būtu kļūdaina atziņa.
