Romāns turpinājumos. 91. Vārds pa vārdam, un manas šaubas pieņemt vai nepieņemt mīļāko sliecas uz piedošanas pusi. Ko es iegūšu savai vientulīgajai vakarēšanai, ja abus sūtīšu vienu māju tālāk?
Romāns turpinājumos
91.
Vārds pa vārdam, un manas šaubas pieņemt vai nepieņemt mīļāko sliecas uz piedošanas pusi. Ko es iegūšu savai vientulīgajai vakarēšanai, ja abus sūtīšu vienu māju tālāk? Ceļu no plaukta cepamo pannu un taisu vakariņas. Čurkst gaļa, izplatot tīkamu un apetītlīgu aromātu. Pati sev es šovakar neko tādu neceptu. Tomass ir pie manis, un atkal es neprasu rītdienai, kas būs pēc tam. Tās ir vientulības bailes, kas spicausaino suni un viņa saimnieku cienāja ar vakariņām, deva pajumti sunim un pusi gultas Tomasam. Šovakar man vismaz nav jādzer miega zāles.
Par darba uzteikumu un pat par muļķīgo Toma gājienu ar narkotikām es nepieminu, vismaz šovakar – nē. Viņš ir nolūdzies un gandrīz raudājis, visu sapratis un nožēlojis. Arī es savu pagātni esmu sapostījusi, mani tilti uz turieni ir sadedzināti, un liekas, ka es Tomasu pat mīlu, ja spēju viņam piedot. Vēlāk viņš gan ierunājas par to, ka skolā vairs nestrādāšot. Šis darbs neesot viņam piemērots, maz atalgots un nepadarāms. Lācītis tikai gribējis izlikties labāks, nekā patiesībā esot. Tomass stāsta par savu grūto bērnību, kā viņu Olita neieraudzījusi, un varbūt arī tāpēc mātes māsas pajumtē nekāds paipuisītis neesot izaudzis. Tagad viņš esot dilemmas priekšā: vai nu atgriezties Dzeņumaižā, vai domāt ko citu. Ieprasos par Tomasa tanti, kas viņu audzinājusi. Esot vēl dzīva, tikai stipri jocīga un daudziem neizprotama, ilgāku laiku neesot saticis.
“Varbūt mums viņu rīt apmeklēt?” ievaicājos.
“Brauksim arī, tā jau vajadzētu,” Tomass piekrīt.
Ja mēs esam kopā, man arī būtu jāiepazīst Tomasa radi, lai kādi viņi būtu.
Otrā rītā ir brīnišķīgs laiks: jūtu, ka saule sniedzas uz pavasara pusi. Viss tik tīrs, gaišs. Neskarts saulē zib naktī uzsnigušais, pūkainais sniegs. Venija dzīvo pie kapiem, pāris kilometrus pirms Dzeņumuižas. Kamēr bijusi saprātīgāka, kopusi kapus un piepelnījusies.
“Kā? Saprātīgāka?” prasu.
“Es jau tev reiz stāstīju, ka mana māte Izolde slimoja, kā tautā saka, ar nerviem. Venijas tantei arī domās nebija nekādas dižās kārtības. Tagad pati redzēsi. Viņas mājiņu sauc par Padebešiem, un arī viņa pati pa debesīm vien dzīvo. Iedomājusies, ka esot paša Dieva meitiņa ar visām no tā izejošajām sekām.” Tātad vēl kaut kas jauns. Jo tālāk, jo interesantāk, mātes māsa sirgst ar garīgu kaiti. Nu es to uzzinu…
Mums pretī iznāk maza auguma veca sieviņa. Aiz viņas ieejam šķībajā mājiņā, kas tiešām atgādina padebesi – pelēku un drūmu. Paņēmusi ciema kukulī atvestos cepumus, viņa tos ieliek galda atvilknē, aizslēdz un slēdzeni ieliek priekšauta kabatā, vēl ar drošības adatu aizsprauž, laikam lai nepazūd. Visa Venijas mājiņas iedzīve ir vairāk nekā trūcīga. Tomēr ik lietas novietojumā redzams pedantisms. Nezinu, kā uzsākt kādu sarunu. Saku, ka mani sauc Tāle un esmu Tomasa draudzene. Liekas, ka viņa to neuztver.
“Izstāsti, kas esi tu!” Tomass uzsvērti runā tantei pie pašas auss.
“Dieva meitiņa esmu,” Venija atbild, paveroties uz augšu. Tagad tēvs ir dusmīgs, ka daudzi viņu neklausa un man viņi ir jāpārmāca.”
“Kā tad tu to darīsi?” Toms atkal prasa. “Man būs visi jāsauc Dieva priekšā un vispirms jāpārmāca.”
