Alūksniete Ināra Pedece 25 gadus strādā valsts akciju sabiedrības “Vidzemes ceļi” Alūksnes 15. ceļu pārvaldes filiālē.
Alūksniete Ināra Pedece 25 gadus strādā valsts akciju sabiedrības “Vidzemes ceļi” Alūksnes 15. ceļu pārvaldes filiālē. Viņa atzīst, ka garlaicīgi nav, jo katru dienu var piedzīvot ko jaunu.
“Esmu ceļu meistare, bet daru visu, ko vajag. Man patīk katru dienu būt cilvēkos. Vienīgais sliktums, ka jāstrādā garas darba stundas,” saka
I. Pedece.
“Ģimenē visi bijām ceļinieki – tēvs bija Balvu Ceļu pārvaldes galdnieks, māte – apkopēja, arī vecākais brālis un māsa tur strādāja. Vienīgi jaunāko brāli vairāk aizrāva tehnika. Kad pēc astoņgadīgās skolas absolvēšanas gribēju iet mācīties uz Rīgu, vecāki nelaida. Pēc vidusskolas man vairs nebija vēlmes mācīties, tāpēc atradu darbu Ceļu pārvaldē,” atceras Ināra.
Pirmajā dienā sadusmo greideristu
Pirmā darbavieta viņai bija Balvu Ceļu būvniecības rajonā. “Pirmajā dienā darbu vadītājs man lika veidot ceļa garenprofilu un bērt granti. Viņš aicināja, lai skatos, kur ir bedrīte, un tajā vietā ieberu kravu grants. Man taču bija gluži vienalga, kur bērt! Izbēru kravu uz ceļa, bet greiderists dusmojās. Mašīnas stāvēja rindā, jo manis izbērtā grants neļāva braukt,” viņa stāsta.
Ināra ir palīdzējusi būvēt ceļus no Balviem uz Baltinavu, Kupravu un Viļaku. Arī Alūksnes rajona Mārkalnes un Jaunlaicenes pagastā ir viņas grantēti ceļi.
Ceļu meistare sieviete dara to pašu, ko vīrietis – vada darbus. Ināra uzskata, ka vieglāk ir veikt ceļu uzturēšanu: vest granti, rakt grāvjus un likt caurtekas.
Vīrieši respektē ceļu daļas dāmas
Alūksnes 15. ceļu pārvaldes filiālē strādā 80 cilvēku, no kuriem apmēram 12 ir sievietes. I. Pedece atzīst, ka nespēj sevi iedomāties citā amatā. “Divus mēnešus biju pārgājusi darbā inventarizācijas birojā, bet ātri vien atgriezos. Nevarēju pārdzīvot, ka mašīnas pa ceļu brauc bez maniem norīkojumiem. Te es jūtos vajadzīga. Tagad darbs vairs nav tik saspringts, jo ir samazinājies tā apjoms. Agrāk no rīta pirmā doma bija – kā visus darbiniekus nosūtīt darbā,” saka I. Pedece. Viņa atzīst, ka vīrieši ceļu daļas dāmas respektē.
“Ir prieks, ka Ceļu pārvaldē ir saliedēts un draudzīgs kolektīvs. Te draugs draugu nekad nepamet nelaimē. Kopā svinam svētkus un jubilejas,” apgalvo I. Pedece. Viņa ir mērķtiecīgs cilvēks, kas sasniedz iedomāto. “Esmu asa, jo vienmēr saku, ko domāju. Bet pārējiem tas netīk. Man patīk humors, pretējā gadījumā nemaz nevar strādāt ceļiniekos! Savu reizi ir jāprot arī pacelt balsi. Mans moto – nekad nenokārt degunu. Esmu vīrišķīga sieviete – īsta tēva meita,” domā I. Pedece. Kad ir skumji, viņa dodas uz dārzu, lai gūtu enerģiju. “Iestādu jaunu rožu krūmu, un viss atkal ir labi,” saka I. Pedece.
Cilvēki neapzinās darba vērtību
Viņa atzīst, ka ir nepatīkami redzēt tik daudz bezdarbnieku. “Agrāk pēc skolas bērns gāja mācīties vai strādāt. Tagad nevienu neinteresē, kas ar jaunieti notiek. Mūsdienās daudzi pat nezina, ko darīt. Diemžēl cilvēki neapzinās darba vērtību. Neizprotu vietējos cilvēkus un viņu uzskatu, ka Ceļu pārvaldē strādā bagātnieki. Kāpēc? Manuprāt, vienīgā bagātība ir tā, ka esam spējuši saglabāt Ceļu pārvaldi tādu kā agrāk – nekas nav iznīcināts. Ir šķembu bāze, asfalta rūpnīca un karjers,” uzskata I. Pedece.
Visiem zināms, ka ceļiniekus lamā gan ziemā, gan vasarā. Ināra atzīst, ka pie tā ir pieradusi. “Ja vēlas, pat stabam var piesieties. Ne vienmēr paveiktais ir atkarīgs no darbu vadītāja vai meistara. Ja līdzekļu nav, tad arī ceļu uzturēšanai naudas nepietiek. Diemžēl to cilvēki negrib saprast,” domā I. Pedece.
Viņa uzsver, ka tagad ceļi ir daudz sliktāki. “Agrāk jau janvāra sākumā izveda vairākus tūkstošus kubikmetru grants. Tagad 11 gadu laikā neizved pat tūkstoti. Ceļmalas ir krūmos ieaugušas. Pat pagastu ceļi ir labāki nekā valsts nozīmes. Arī lielās kokmateriālu mašīnas tos izdangā, gar ko nevienam nav daļas. Diemžēl dzīvojam laikā, kādu paši veidojam,” sūrojas I. Pedece.
Sirdī jūtas jauna
Inārai ir divas meitas – Dace un Vita. Dacei ir sava ģimene un meita Simona. Mazmeitu Ināra sauc par mazo satamanu, jo Simona prot visus izdzenāt un iežēlināt. Vecākā meita Vita šogad absolvēs Policijas akadēmiju. “Pullānā ir mans sapnis – dārzs, uz kuru katru brīvu brīdi aicinu arī vīru un meitas. Bet viņiem mans vaļasprieks nešķiet vilinošs. Man patīk dālijas. Kolekcijā ir apmēram 50 šķirņu. Vasarā ar tām norobežoju māju no pārējiem. Pavasarī ir viegli – sarīkoju lielu talku un sastādām puķes, bet rudenī ir grūtāk. Tad viss pašai jāšķiro,” stāsta Ināra.
Decembra sākumā ceļu meistare svinēja 50 gadu jubileju. “Īstais gadu skaitlis būtu, ja no esošā atņemtu 20. Tā es jūtos sirdī,” saka Ināra. Dzimšanas dienā viņa sev vēl veselību, jo uzskata, ka tas ir vissvarīgākais. “Ja ir veselība, pārējais būs pats no sevis,” uzskata I. Pedece.
Ziemassvētkos viņa visiem vēl aizmirst tumšās domas, pārvarēt depresijas slieksni un nezaudēt ticību, ka nākamais gads būs labāks.
