Valstī steidz veikt administratīvi teritoriālo un reģionālo reformu.
Valstī steidz veikt administratīvi teritoriālo un reģionālo reformu. Dāņu kolēģi mūs brīdina nesteigties un mācīties no viņu kļūdām. Vispirms ir vajadzīgi ceļi, sakari un infrastruktūra. Bet Latvijā sāk ar mazo skolu un slimnīcu likvidāciju.
Atceros kādu vecu anekdoti par reformām. Par nesekmīgu iestādes vadīšanu tiek “noņemts” galvenais ārsts. Savam pēctecim viņš atstāj trīs vēstules, kas katra jāatver pēc gada. Pirmajā var lasīt – sāc reformas, otrajā – beidz reformas un trešajā – sāc rakstīt trīs vēstules.
Trūkst finansējuma
Esmu ārsts, un mani biedē, ka cilvēki ir zaudējuši ticību mūsu profesijas speciālistiem. Uzskatu, ka vainojama ir valsts atteikšanās no atbildības par veselības aprūpes prioritāti. Padomju gados cilvēki bija pieraduši, ka medicīnas pakalpojumi ir bez maksas. Tagad iedzīvotājiem ir tik maz ienākumu, ka nevar atļauties iet pie ārsta un pirkt zāles. Pretruna ir tā, ka valstī ir iespējams izmantot augsti attīstītu medicīnisko aprūpi un tehnoloģijas (arī Alūksnes slimnīcā), bet trūkst “dzīvinošu asiņu” – atpaliek finansiālās iespējas. Amerikāņi atzīst, ka viņu veselības aprūpe nebūt nav labākā pasaulē, jo pamatā ir jābūt cieņai pret dzīvību. Tiesa, jāmainās ir arī pacienta attieksmei pret veselības saglabāšanu. Atbildība un vēlme kaut ko mainīt ir vajadzīga katram, lai ārsti nebūtu vienā, bet pacienti ar slimībām barjeras otrā pusē.
Likvidēs mazās slimnīcas
Piekrītu, ka slimnīcu ir par daudz un tās izmanto neracionāli. Gulbenes slimnīcā ir palikušas tikai 85 gultas, jo saglabātas Tirzas un Jaungulbenes slimnīcas. Tas ir absurds. Pietiek likvidēt kādu nodaļu, un aiz tās var sekot visas slimnīcas “amputācija”. Precīzi par to izteicies Latvijas Ārstu biedrības prezidents, profesors Viesturs Boka: “Cirkulējošo asiņu daudzums medicīnā ir ārkārtīgi nepietiekams, un to sauc par mazasinību. Tagad mazasinību grib likvidēt, samazinot apasiņojamo orgānu skaitu. Var izņemt nieri, liesu, vēl šo to, amputēt kāju, un nevajadzēs tik daudz asiņu (naudas – P.K.). Jautājums tikai – ko esam gatavi amputēt?”
Ārsti nevēlas sadarboties
Tas nozīmē, ka ir jālemj par slimnīcu slēgšanu un valsts apmaksājamo medicīnas pakalpojumu svītrošanu rehabilitācijas pasākumu sarakstā. Labi, ka šajā procesā iejaucas pašvaldības.
Alūksnes poliklīniku privatizēja tās darbinieki, un tā ir laba augsne iedzīvotāju veselības uzlabošanai. Var prognozēt, ka poliklīnikā atgriezīsies ārsti, jo vieglāk un efektīvāk var strādāt, apvienojot prātus un tehnoloģijas.
Mediķu savstarpējām attiecībām ir jābūt liberālām, lai labs ģimenes ārsts ātri atrastu speciālistus. Alūksnē trūkst šīs sadarbības, bet no tā cieš slimnieki.
Ne visi var saņemt zāles
Lai panāktu labas ārstēšanas un veselības aprūpes pieejamību visiem, ir jāpalielina finansējums vienam iedzīvotājam – 80 latu, bet pašlaik ir 58,70 latu. Tas nozīmē, ka veselības aprūpei jāparedz ne mazāk kā seši procenti no nacionālā kopprodukta. Lai valsts apmaksātās zāles nodrošinātu visām slimību diagnožu grupām, kam tās paredzētas Ministru kabineta noteikumos, ir nepieciešami 19 miljoni latu, bet pašlaik ir tikai 11 miljonu latu. Attīstītajās valstīs apmaksātā zāļu daļa sasniedz vismaz 30 procentu no kopējā zāļu tirgus. Latvijā zāļu tirgus apjoms ir apmēram 100 miljonu latu.
Neizmanto līdzekļu rezerves
Līdzekļus veselības aprūpei var iegūt, ja obligātās veselības apdrošināšanas nodokļu daļu ieskaita budžetā kā veselības nodokli. Vajadzētu ieviest progresīvo nodokli – jo ienākumi ir lielāki, jo lielāki nodokļi, vienlaikus samazinot ienākumu nodokli sīkiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī zemāk atalgotām personām. Tas ir solidaritātes princips, kad bagātais daļēji maksā par trūcīgo. Papildu ienākumus budžetā dotu arī tiesu un muitas sistēmas sakārtošana un kontrabandas samazināšana, alkohola akcīzes nodokļa daļēja novirzīšana valsts alkohola politikas realizācijai. Tie ir tikai daži piemēri, kā saprātīga valsts politika var veidot naudas rezerves.
