Tikai septiņus procentus no savstarpējās saprašanās var panākt ar vārdiem.
Tikai septiņus procentus no savstarpējās saprašanās var panākt ar vārdiem. Pārējos 93 procentus izsaka ķermenis – stāja, žesti, izteiksme. Gribētos, lai cilvēki to atceras, pirms saka: “Bet viņš (viņa) taču man to nepateica!”. Varbūt tomēr pateica.
Liela daļa cilvēku piekrīt, ka ar vārdiem nodod informāciju, turpretī bezvārdu, žestu sarunas noder savstarpējo attiecību noskaidrošanai. Daudzos gadījumos tie pat aizstāj vārdiskus ziņojumus. Sievietes ir jūtīgākas nekā vīrieši, un viņām piemīt iedzimta spēja uztvert un atšifrēt žestu signālus. Reiz kāda mana draudzene spēja paredzēt neiespējamo, ka, aizbraukusi Zviedrijā, satiks senu paziņu no Latvijas, ar ko nebija redzējusies divus gadus. Pārsteidzoši, bet tā arī notika.
Jāatzīst, ka ir interesanti vērot cilvēku bezvārdu komunikāciju. Cilvēks var “melot, acīs skatīdamies”, bet zemapziņa viņu nodod. Jāatzīst, ka izcilie “minhauzeni” – politiķi, juristi un aktieri – to ir tā izstrādājuši, ka reizēm pat nevar pateikt, ka viņi melo.
Pētījumi pierāda, ka bagātiem cilvēkiem žestu valoda ir daudz nabadzīgāka nekā pārējiem. Loģiski – vienam nevar būt visas bagātības. Savukārt, cilvēkam kļūstot vecākam, žesti kļūst izsmalcinātāki. Neviens nevar noliegt, ka visatklātākos un precīzākos signālus cilvēks pārraida ar acīm.
Par cilvēku daudz pasaka rokasspiediens. Tas var paust pārākumu, pakļaušanos vai vienlīdzību. Ja cilvēks ir gudrs, viņš, sniedzot roku un ar kreiso kāju liekot soli uz priekšu, var pārņemt situācijas kontroli. Esmu novērojusi, ka ir cilvēki, kas tā arī dara.
Bet, ja redzat cilvēku, kas sēž ar sakrustotām rokām un kājām, ir jābūt uzmanīgam, jo viņš ir ieņēmis aizsargpozīciju. Bet, ja viņš smaida, sniedz atklātu plaukstu, tad droši varat viņu uzrunāt.
Ja cilvēki ikdienā vairāk uzmanības pievērstu ķermeņa valodai, viņi labāk izprastu viens otru.
