Tad, kad trešdienas vakarā TV 3 raidījuma “Bez tabu” vadītājs jautāja, kāda šodien diena, pēkšņi atcerējos, ka 7.novembris padomju laikā bija sarkankarogotie Oktobra svētki.
Tad, kad trešdienas vakarā TV 3 raidījuma “Bez tabu” vadītājs jautāja, kāda šodien diena, pēkšņi atcerējos, ka 7.novembris padomju laikā bija sarkankarogotie Oktobra svētki. Tā bija brīvdiena. Un svētku gājienā bija jāiet obligāti. Bērniem šie gājieni un arī 1.maija demonstrācijas patika. Ļaužu burzma, karogi, krāsaini baloni, ziedi un mūzika. Tas nekas, ka tie bija PSRS un komunistiskās partijas slavas un varenības svētki. Tiem, kas dzīvoja šajā valstī, šajā laikā, bija jādzīvo pēc tās diktētajiem noteikumiem, standartiem un likumiem.
Nu tas viss ir pagātnē, bet ne tik senā, lai aizmirstu. Daudzi raidījuma veidotāju aptaujātie rīdzinieki vēlējās, lai arī tagad, kā tas bija padomju laikos, būtu bezmaksas izglītība un medicīniskie pakalpojumi, visiem pietiktu darba un cits. Un tas ir saprotami, jo tagad ir citādāk. Šodien neko gatavu priekšā nenoliek, bet par visu jācīnās pašam. Kļūdāmies. Dabūjam punus. Bet tikai tā katrs nonāk līdz savai dzīves atziņai. Un, novērtējot to, var iet tālāk. Ar apziņu, ka kādreiz arī šis ceļš būs tikai pagātne, kuru vērtēsim paši, kuru pels vai slavēs citi.
Tā nu sagadījies, ka arī neatkarīgā Latvija novembrī svin divas mūsu valstij nozīmīgas dienas: 11.novembrī – Lācplēša dienu, 18.novembrī – Latvijas valsts svētkus. Tikai ne tik skaļi, ne tik pompozi. Vienkāršāk. Ar lāpu gājienu un iedegtām sveču liesmām pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu tos brīvības cīnītājus, kas 1919.gada rudenī, aizstāvot vēl jauno Latvijas valsti, atdeva dzīvības cīņā pret bermontiešiem. Tas ir vēsturisks fakts. Šodien piederība Latvijai nav jāapliecina ar asinīm. Tā vienkārši no sirds ir jāmīl – bez skaļām ovācijām un saukļiem, bez tukšiem solījumiem un slavinājumiem. Latvija ir jāmīl tāpēc vien, ka ir mūsu senču zeme. Ar visām tās tradīcijām.
Arī šodien svētki – Mārtiņdiena. Robežšķirtne starp rudeni un ziemu. Pēc senajām latviešu tradīcijām šajā dienā nestrādā, bet lustējas pie bagātīgi klāta galda. Mārtiņdienas simbols ir zoss. Ticējumi vēstī, ja Mārtiņos zosis pa ledu staigā, tad Ziemassvētkos tās peldēs ūdenī. Zemniekam Mārtiņiem jākauj zoss, lai nākamajā gadā mieži labi padotos.
Nebēdāsimies, ja, gatavojoties svētkiem, nevaram atļauties galdā celt zoss cepeti. Interesantu faktu “Neatkarīgās Rīta Avīzes” pielikumā “Māja” apstiprina Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājumu glabātājs Mārtiņš Kuplais: “Nu nebija senatnē to zosu. Putnu audzēšana latviešiem agrāk vispār nav bijusi īpaši populāra.” Nu ko, ziedosim Mārtiņam to, kas ir, – vistu, gaili vai citu mājputnu. To vēstī arī populārās tautasdziesmas rinda “Mārtiņiem gaili kāvu…”
Lai šo svētku gaisotne šovakar ienāk ik mājā – pavadīsim rudeni, sagaidīsim ziemu, sumināsim Mārtiņu!
