Zeltiņu pagasta “Kropās” dzīvo identiskās dvīnes Ilga un Velga Alderes, ko vietējie iedzīvotāji atšķir ar grūtībām.
Zeltiņu pagasta “Kropās” dzīvo identiskās dvīnes Ilga un Velga Alderes, ko vietējie iedzīvotāji atšķir ar grūtībām. Māsas ir tik līdzīgas, ka pat tēvs bērnībā viņas neatpazina. Arī pašas dvīnes smej, ka no skolas laikiem ir saglabājusies fotogrāfija, kur viņas sevi neatšķir.
Vairāk nekā 10 gadu Ilga strādāja Gulbenes autoskolā par braukšanas instruktori, bet Velga – Alūksnes universālveikalā. Lai arī ceļš bija tāls, vakaros māsas vienmēr atgriezās tēva mājās “Kropās”, lai veiktu ikdienas soli saimniecībā. Nu abas dvīnes ir pensijā un strādā savās mājās, kur kopj divas slaucamas govis.
“Man braukšana bija un vēl joprojām ir sirdslieta, lai arī jūtu, ka instruktores darbs ir negatīvi ietekmējis nervu sistēmu. Pēc tam vadīju ātrās medicīniskās palīdzības automašīnu. Pašai bija arī jāremontē. Tas bija smags un grūts darbs,” stāsta V. Aldere.
Dvīņu darba diena sākas jau pulksten 4.00 rītā. “Vēlāk mosties nedrīkstam, ja gribam paspēt izdarīt visus ikdienas darbus. Protams, to ir vairāk vasarā, kad jāravē dārzi. Aršanu un pļaušanu veicam ar tehniku, bet pārējos – ar rokām,” stāsta I. Aldere.
“Ja pensija būtu tāda, ka ar to varētu iztikt, vecumdienās laukos nedzīvotu un nestrādātu,” saka I. Aldere.
Dvīnes atzīst, ka identiskā līdzība reizēm ir traucējusi. “Kad es aizbraucu uz Gulbeni, vietējie mani sveicināja un gribēja risināt darba problēmas. Tāpat bija Velgai, kad aizbrauca uz Alūksni. Kad sveicienu neatņēmu, viņi apvainojās un atteica, ka esmu lepna kļuvusi. Bet ko es zinu atbildēt, ja nevienu nepazīstu,” saka
I. Aldere. Velga atceras, ka pat tēvs viņas bērnībā neatšķīra. “Parasti viņš sauca vārdā. Kura gāja, tā bija laba,” viņa smej.
“Mācījāmies Alūksnes vidusskolā. Tur mums neļāva sēdēt kopā, jo pedagogi mūs jauca. Lai arī izsēdināja, starpbrīdī tāpat neatpazina. Varējām skolotāja acu priekšā pie tāfeles samainīties, bet tāpat neviens nesaprata, ka Ilga pārtapa par Velgu vai otrādi. No Zeltiņu pamatskolas laikiem man ir saglabājusies fotogrāfija, kur es pati sevi nevaru atpazīt,” stāsta V. Aldere.
Viņas atzīst, ka tikai ar dvīņiem raksturīgām izjūtām jūt otras prombūtni, kā arī to, ja māsai ir slikti. Reizēm sanāk mazi strīdi, bet viņas dzīvo draudzīgi, jo viena bez otras nevar.
