Alsviķu pagasta zemnieku saimniecība “Lazdas” ir viena no lielākajām piena ražotājām Alūksnes rajonā.
Alsviķu pagasta zemnieku saimniecība “Lazdas” ir viena no lielākajām piena ražotājām Alūksnes rajonā. Šonedēļ govis sāks slaukt piena vadā, bet jaunu dzesētāju firma “De Laval” jau uzstādīja. Saimniecības izpilddirektore Mārīte Ribaka saņēmusi subsīdijas 5 500 latu saimniecības attīstības efektivitātes palielināšanai.
“Pagājušajā gadā izstrādāju projektu, lai palielinātu piena ražošanas efektivitāti. Varēja saņemt līdz 10 000 latu, bet 23 procenti bija vajadzīgs pašfinansējums. Trīs gadus valsts aizdevuma summu nenoraksta, bet vēro vai saimniecība attīstīsies. Tas nozīmē, ka 2003.gadā būs 36 slaucamas govis un 14 ataudzējamas teles. Paredzams, ka tad “Vidzemes pienam” pārdosim 136 tonnas piena. Tad subsīdijas nevajadzēs atmaksāt,” laikrakstam stāsta M.Ribaka.
Pašlaik “Lazdu” ganāmpulkā ir 29 slaucamas govis. Zemniece atzīst, ka saimniecībai perspektīva ir tikai tad, ja palielina ganāmpulku un tā ražību. “Tad paliek līdzekļi ražošanas modernizācijai. Tagad ir jauns dzesētājs, kam ir 1 200 litru tilpums. Tas dos iespēju dzesēt vairāk piena,” secina zemniece. Subsīdiju devēji var kontrolēt saimniecības darbu, bet pluss ir tas, ka nav jāmaksā procenti kā bankai. “Ja kaut kas neizdodas, tad trīs mēnešu laikā summa ir jāatmaksā,” skaidro M.Ribaka. Tas nozīmē, ka ir arī risks. Viņa ir ņēmusi kredītus bankā, jo bez tiem nevarētu ataudzēt labu ganāmpulku.
Ataudzē augstražīgu un veselīgu ganāmpulku
M.Ribaka atguva mantojumu – apmēram 24 hektārus zemes, kur ilgus gadus saimniekoja padomju saimniecība “Strautiņi”. Pagasta padome papildus piešķīra 35 hektārus, un no kaimiņiem nomā apmēram tikpat lielu platību. Kūtī bija 33 govis, ko zemniece turpināju kopt. Šogad no tām bija palikusi tikai viena – Smaida, kurai vairākas reizes dzima dvīņi. “Ataudzēju ganāmpulku pati, un nav nevienas pirmpienes, no kuras slauktu mazāk par 20 litriem piena dienā,” skaidro “Lazdu” īpašniece.Viņa atzīst, ka teles ir pieradušas pie kūts mikroklimata un neslimo. Šis ir trešais gads, kad nāk slaucamas vairāk nekā 10 teles. Pašlaik ir 15 ataudzējamas teles. Ganāmpulks ir raibs, jo tajā nav tikai “Latvijas brūnie”, bet arī melnraibie un krustojumu lopi. Pagājušajā nedēļā pārdeva pelēku bullēnu, jo govs bija sēklota ar “Šarolē” šķirnes bulli.
Peļņu dod augstākā labuma piens
“Labākā piena iepirkuma cena bija 1997.gadā, kad vidēji maksāja 14,8 santīmus par piena litru. Tagad ir 11,1 santīms, tātad starpība ir liela. “Vidzemes piens” sola iepirkt ekstra klases pienu. Tāpēc manai fermai ir jābūt tādai, lai tajā iegūtu labākās kvalitātes produkciju, kas atbilst visām prasībām,” atzīst M.Ribaka. Deviņu gadu laikā tikai divas reizes viņa nodevusi pirmās šķiras pienu, bet parasti tā ir augstākās kvalitātes produkcija. Viņa akcentē, ka citādi nav vērts strādāt. “Lazdas” pagājušajā gadā nodeva 68 tonnas, bet šogad būs apmēram 90 tonnu piena. Tas nozīmē, ka ir liela atšķirība, cik var iegūt par tādu pašu daudzumu pirmās šķiras vai augstākā šķiras produkcijas. Vidējais izslaukums no govs ir 4 800 litru gadā. Visražīgākā ir melnraibā govs Mauze, kas gadā dod apmēram 7 000 litru piena.
Govīm dod drabiņas un biešu graizījumus
Barība ir labas kvalitātes. Siena un skābsiena rulonus gatavoja SIA “Riekstiņi”. “Līdz šim paši likām skābbarību tvertnēs, bet siltā un lietainā laikā tās nevar atvērt. Rulonus lietot ir ērtāk, lai gan tie ir dārgāki. Ir arī vieglāk noteikt barības daudzumu. Govīm ved drabiņas no “Aldara”, cukurbiešu graizījumus no Jelgavas cukurfabrikas un lopbarības putraimus,” komentē M.Ribaka. Ir visa tehnika, ar to strādā tikai savā saimniecībā. Tā ir lietota un iegādāta pamazām.
Šogad sēja daudzgadīgos zālājus, lai uzlabotu ganības, jo zelmenis neapmierina. Gana ar firmas “De Laval” elektrisko ganu. “Lazdām” ar šo firmu izveidojusies laba sadarbība, jo tās iekārtas ir labas kvalitātes un speciālisti nodrošina apkalpes servisu.
Gatavojas pārbūvēt un paplašināt kūtis
“Pamazām situācija stabilizējas, bet tas ir milzīgs darbs. Darba gads sākas 1.janvārī un beidzas 31.decembrī. Brīvdienu nav. Jo vairāk lopu, jo vairāk rūpju un bēdu. Bet man patīk lopi, jo tie nekad nedarīs pāri. Tā rīkojas cilvēki,” atzīst zemniece. Viņa pati ir darījusi visus darbus, un zina, cik laika un pūļu tie prasa. Pirms desmit gadiem M.Ribaka pat iedomāties nevarēja, ka tā mainīsies viņas dzīvesveids, bet ir apņēmusies cīnīties līdz galam. Palīdz vīrs, dēls, māsasdēls, un ir algota slaucēja. Viņa atzīst, ka nav veicies kā pirmajiem Breša zemniekiem. Kūtis govīm un telēm ir vecas, turklāt mazas, taču celtniecībai ir vajadzīgi lieli līdzekļi. “Ceru, ka nākamgad būs solītie ilgtermiņa kredīti celtniecībai ar septiņiem procentiem gadā. Tad varēsim kapitāli remontēt un paplašināt kūti, lai tajā būtu vēl vairāk govju,” saka M.Ribaka.
Viņa domā, ka tad atliks nauda arī braucienam uz ārzemēm. Zemniece uzskata, ka tas ir grūtākais – strādāt bez atelpas. “Ja vismaz par pienu maksātu vairāk. Turklāt arvien palielinās kvalitātes prasības. Bez piena vada nevar iztikt, ja vēlas ražot pienu, kur baktēriju daudzums nepārsniedz normu,” secina zemniece. M.Ribaka nesūdzas, jo darbs patīk, un ir pārliecināta, ka būs labāk. “Noteikti! Tā tam ir jābūt,” viņa apgalvo.
