Pasaulē daudz tiek runāts par uzticību, godīgumu un sapratni ģimenē.
Pasaulē daudz tiek runāts par uzticību, godīgumu un sapratni ģimenē. Bet vai divu cilvēku kopdzīvē šīs īpašības vienmēr valda? Arta ir pārliecināta, ka uzticība ne vienmēr virza ģimeni “pareizā” gultnē. Saprotamu iemeslu dēļ nenosaukšu pieminētās ģimenes dzīvesvietu un īstos vārdus. Taču Arta vēlējās, lai vīrieši saprot, ka sievietei ar naudu vien ir par maz…
Kalniņu ģimene, šķiet, jebkuram derētu par paraugu. Viņiem pieder liela zemnieku saimniecība, aug četras krietnas un mīlētas meitas. Artai uzticēta saimniecības grāmatvedība, mājas rūpes, viņai nav jāstrādā kūtī, sava prieka pēc sieviete mēdz darboties dārzā. Viktors valda gaterī un kūtīs, bieži ved kokmateriālus uz Rīgas ostu. Saimniecībā strādā arī algoti strādnieki. Mājās vienmēr ir rosīga jezga – jāgatavo pusdienas darbiniekiem un ģimenei. Jaunākajām meitenēm – sešus gadus vecajai Annai un desmit gadus vecajai Elvai – uzticēts “uzraudzīt” mājas mīluļus – trīs seterus un divas kaķenes, kā arī palīdzēt vecmāmiņai virtuves darbos. Vecākās meitenes mācās rajona centrā, tāpēc mājās atbrauc tikai brīvdienās.
Pārmaiņas meklē pilsētā
Arta reizi mēnesī apmeklē skaistumkopšanas salonu, divreiz nedēļā brauc uz pilsētas sporta centru vingrot, gadā divas reizes iziet masāžas kursus. Būdama Rēzeknē, viņa pārtop par vieglprātīgu, bezpalīdzīgu, lolojamu un mīlamu sievieti – šeit viņu gaida Oskars. Viņš ir krietni jaunāks par Artu, bet tas nav šķērslis attiecībām.
“Par savu laulības dzīvi nesūdzos – man ir viss, ko saimniece var vēlēties. Viktors ir padomājis par katra mājas soļa atvieglošanu – ir divas automātiskās veļasmašīnas, dārgi virtuves piederumi, pašai sava automašīna, ar ko vest bērnus uz skolu un aizbraukt uz Rēzekni. Nekad neesmu sūrojusies par naudas trūkumu,” stāsta Arta. “Bet man gribas vairāk mīlestības un romantikas. Vīrs par romantiku sen aizmirsis – darbs, ikdiena un mūžīgā dzīšanās pēc bagātības. Tāpēc jau sešus gadus man ir Oskars.”
Gandrīz kā Pelnrušķīte
Ar Oskaru Arta iepazinās nejauši un tolaik pat nedomāja, ka kādreiz kļūs vīram neuzticīga.
“Kādā drēgnā un slapjā rudens vakarā biju aizkavējusies Rēzeknē. Ejot uz automašīnu, paklupu, nolauzu kurpei papēdi un samežģīju kāju. Lai nekristu, pieķēros garāmgājējam pie rokas. Viņš mani pieturēja, piedāvāja palīdzību. Iegājām tuvākajā kafejnīcā, jauneklis palūdza man kurpi, lika sēdēt un viņu gaidīt,” atceras Arta. “Kurpi iedevu, bet, kad viņš aizgāja, jutos stulbi – četru bērnu māte, jaunākajam vēl nav pat gadiņš – sēd viena, basu kāju un nezina, vai svešinieks vispār atgriezīsies un atdos kurpi.”
Taču jauneklis atgriezās, pārsteidzot un samulsinot sievieti. Viņš atnesa salabotu kurpi un baltu kallas ziedu. Puisis paskaidroja, ka puķe viņai pienākas par uzticību svešiniekam un skaistumu. Arta jutās neērti un pateicībā piedāvāja izmaksāt puisim kafiju. Tā viņi iepazinās.
Sapņo dienas laikā
“Atvadoties Oskars lūdza iespēju ar mani vēlreiz tikties, jo viņam bija patīkami ar mani parunāt. Es jauneklim izstāstīju, ka esmu laimīgi precējusies daudzbērnu māmiņa, lai viņš nelolo nekādas cerības. Oskars tikai pasmējās un teica: “Es gribu būt tavs draugs, tavu sapņu tēls, bet tu būsi mana karaliene!” Tādi vārdi likās smieklīgi, tādēļ apsolīju pēc pāris dienām kopā ar viņu paēst pusdienas,” sapņaini atceras Arta.
Savādi, bet, aizbraukusi mājās, Arta visu laiku domāja par dīvaino jaunekli. Viktors pat vienreiz viņai pārmeta izklaidību – dzīvesbiedre tam brokastīs pasniedza mazās Annas biezputru. Viņa taisnojās ar galvassāpēm, un tā tas arī palika. Taču Arta turpināja lidināties pa sapņiem, viņu tik ļoti bija aizkustinājis kurpē ieliktais kallas zieds un puiša lūdzošais smaids.
“Pieķēru sevi pie domas, ka sapņoju par Oskaru. Pārmetu sev – viņš ir pārāk jauns, pašai četras meitas, gādīgs un mīļš vīrs. Bet nespēju tikt galā ar savām ilgām un sapņiem – bieži domāju par ziedu, redzēju Oskara acis, smaidu,” stāsta Arta. “Biju kā apmāta. Cīnījos ar savām iedomām un untumiem.” Pusdienas vienreiz, otrreiz…
Viņa aizbrauca uz kafejnīcu un satikās ar Oskaru. Puisis atnesa asteru pušķi un sarkanas kļavu lapas. Arta jutās samulsusi kā jauns skuķis, bet tas bija tik patīkami! Viņi pļāpāja vairākas stundas, taču Artu neuztrauca tas, ka ieradīsies mājās vēlu – vīrs uzticējās, un viņa vienmēr varēja izskaidrot prombūtnes iemeslu.
“Tā mēs tikāmies kafejnīcā vairākus mēnešus, Oskars vienmēr man pasniedza kādu sīku, mīļu dāvaniņu. Bieži klīdām pa pilsētas parku, staigājām pa veikaliem un fantazējām, ko pirktu un kur liktu. Mums bija jautri un labi. Toreiz es domāju, ka drīz šīs attiecības beigsies, jo esmu reāliste – viņš taču ir krietni jaunāks, un reiz ir jādomā arī par nākotni,” saka Arta. “Paldies labajiem gariem, jo mūsu attiecības kļuva arvien stiprākas un interesantākas. Starp citu par pusdienām vienmēr maksāju es, jo Oskars nav sevišķi naudīgs.”
Nejutu sirdsapziņas pārmetumus
Reiz kādā ziemas vakarā Oskars piedāvāja Artai aiziet pie viņa uz mājām un iepazīties ar mammu. Sieviete apmulsa. Vai tiešām puisis nenojauš, ka viņa māte diez vai priecāsies, ieraugot dēla draudzeni, kas krietni vecāka? Te Oskars atkal viņu pārsteidza, sakot, ka māte sen zina par viņu “randiņiem”.
“Jutos samulsusi, it kā man atkal būtu sešpadsmit, aizmirsu par vīru un bērniem. Biju tikai es un Oskars. Viņa māte cienāja mūs ar pankūkām un, aizbildinoties ar nevaļu, aizgāja uz savu istabu. Tad tas notika,” stāsta Arta, atmiņās atgriezusies Oskara istabā. “Tādu pielūgsmi, maigumu un mīlestību es nekad nebiju izjutusi. Es raudāju no pārsteiguma! Oskars tiešām mani dievina vēl arvien un spēj piepildīt visslēptākās fantāzijas un vēlmes.”
Dīvainākais, ka arī Viktors sāka labāk un maigāk izturēties pret sievu – reizēm pat izteica komplimentu, biežāk samīļoja. Sieviete burtiski staroja.
“Trakākais ir tas, ka es nejutu ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Es mīlēju Viktoru, Oskaru un meitas, biju maigāka un mīļāka nekā iepriekš, biežāk smaidīju. Arī lielās meitenes mani slavēja: “Mamma kļuvusi smukāka un jaunāka!” Ģimene par manām pārmaiņām priecājās un nenojauta, ka tās ir “grēkā krišanas” sekas,” stāsta Arta.
Dzīve turpinās ierastā ritmā
Tā ir nodzīvoti seši divkosības gadi. Arta, būdama mājās kopā ar ģimeni, ir priekšzīmīga māte un sieva, bet pāris reizes nedēļā viņa kļūst par pārgalvīgu, brīvu un kaislīgu mīļāko.
“Esmu laimīga. Nezinu, kas notiks, ja pēkšņi Viktors uzzinās par Oskaru. Varbūt viņš arī nojauš. Tikai neiejaucas, jo kā laulātā draudzene es neesmu kļuvusi sliktāka, savus pienākumus saimniecībā veicu, par bērniem gādāju,” prāto Arta. “Zinu, ka nevēlos dzīvē neko mainīt – man vajag viņus visus. Oskars ir manas dvēseles slēptāko ilgu piepildījums, viņš mani garīgi bagātina. Protams, arī fiziskā saskare ar viņu man ir būtiska. Viktors man nepieciešams kā stabils dzīves balsts, viņš ir gādīgs, arī bez viņa es nespēju iztikt.”
Tā Arta “mētājās” starp jaunību un pilnbriedu. Bet vai vēl ilgi viņai izdosies piesaistīt sev jauno vīrieti? Oskara attieksmi pret sievieti par īstu mīlestību nenosaukt, jo Arta tomēr maksā daudzus mīļākā rēķinus, pērk viņam apģērbu, apavus. Vai tiešām sievietei par romantiku un mīļu attieksmi pašai arī ir jāmaksā?
