Turpinām publicēt stāstiņus par Čupīti, ko esam saņēmuši Aivas stūrītī.
Turpinām publicēt stāstiņus par Čupīti, ko esam saņēmuši Aivas stūrītī. Šodien balvas saņems zane jukse no Zeltiņiem, Liene Dorofejeva no Alūksnes, Rinalds Kokorevičs, Paula Freimane un Reinis Rudzītis no Gulbenes. Tā kā esam saņēmuši daudz stāstiņu, tad turpināsim tos publicēt nākamajos numuros. Visu publicēto stāstiņu autori saņems balviņas.
Čupīša piedzīvojums
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja tikai čupa – čups konfektes. Un izuaga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis sēdēja lielā sniega kupenā un laizīja čupa – čupu.
Kad viņš devās uz skolu, viņa kabatas un soma bija pilnas ar konfektēm. Skolā viņš nemācījās, jo labāk par mācīšanos viņam padevās čupa – čupu sūkāšana. Ar katru minūti viņš pieņēmās resnumā,taču viņam bija vienalga, jo nekas viņu nespētu atturēt. Māmiņa bija ļoti norūpējusies par Čupīša veselību. Viņa nezināja, ko iesākt, jo visi mēģinājumi Čupīti atradināt no konfektēm bija neveiksmīgi.
Pirms Ziemassvētkiem māmiņa jautāja:
“Ko tu, Čupīti, vēlētos saņemt svētkos?”
“Simts kastes ar zemeņu čupa – čups, simts ar šokolādi, septiņas ar karameļu konfektēm un vēl…”
“Pietiek!” māmiņa tik tikko valdījās.
“Es aizmirsu pieminēt banānu čupa – čupu!” Čupītis piebilda.
“Ja tu nepārtrauksi sūkāt tos pretīgos sūkājamos, es tevi izdzīšu no mājām!”
“Vai ārpus mājas es varēšu sūkāt čupa – čupu?” Čupītis neizpratnē jautāja.
“Ej un dari manis pēc ko gribi!” Čupītis māmiņas teikto labi pārdomāja un saprata, ka tiešām labāk būs, ja viņš aizies no mājām, taču tam vispiemērotākā ir vasara.
Pienāca vasara. Viņš sasita naudas krātuvīti un izņēma savu iekrāto. Tā viņam noderēs čupa – čupu pirkšanai. Viņš paņēma arī atlikušās konfektes, kuras mētājās pa visu istabu.
Tā nu Čupītis reizē bēdīgs, reizē priecīgs devās pasaulē laimi meklēt, taču sajūta bija nedroša, jo viņš bija viens pats ar saviem čupa – čupiem. Tā ejot, viņš piekusa un apsēdās uz celma. Pēkšņi viņš izdzirdēja kādu troksni. Kas gan tur varēja būt? Tā bija kāda maza meitenīte, kura sēņojot bija pazaudējusi vecākus un mājupceļu nezināja. Čupītis ar viņu sadraudzējās un nolēma doties pasaulē divatā. Meitenīti sauca par Lāsīti, viņa bija ļoti jautra. Viņi gāja, līdz pie debesīm parādījās liels pilnmēness. Viņi bija noguruši un, ātri no sūnām sataisījuši guļvietu, gāja gulēt.
Pusnaktī viņi atmodās no kāda trokšņa. Pirmais, ko Čupītis iedomājās, vai tik kāds nav nozadzis viņa čupa – čupus. Viņš ātri aptaustīja kabatas, un ticiet vai ne, bet tur to vairs nebija. Čupītis tā raudāja, ka aiz bēdām vai saslima. Par laimi, arī Lāsītei garšoja čupa – čups konfektes, un viena nejauši atradās viņas kabatā. Tā nu Čupītis vismaz šo konfekti dabūjis nomierinājās. Par nelaimi, arī nauda bija pazudusi, un nebija nekādu cerību, ka tā atradīsies.
Pienāca rīts, un tikai tad Čupītis saprata, ka atrodas uz pussalas. Interesanti – vai tā ir neapdzīvota? Tomēr lielāks jautājums bija, vai viņš izturēs bez čupa – čupiem. Viņam sāka salt rokas, jo rīts bija ļoti drēgns. Lai sasildītu, viņš ielika tās kabatās. Kas gan tur bija? Tas bija liels caurums! Čupītim, protams, bija vienalga, bet Lāsīte to redzēdama, priecīgi iesaucās:
“Čupīt, mēs esam glābti!”
“Ko bļausties! Pamodināsi kādu briesmoni!”
“Kā tu nesaproti, tu teici, ka tev pazudušas konfektes un šorīt kabatās uzgāji caurumu. Tas liecina, ka konfektes un nauda ir izkrituši!”
“Nu, protams! Kā es ātrāk to nesapratu! Bet kur? Kā lai mēs zinām, kur meklēt?”
“Nezinu, bet labāk nemocīsim sevi. Iesim paskatīties apkārtni!”
Protams, viņiem abiem gribējās būt mājās pie vecākiem, bet paši vien bija vainīgi pie notiekošā.
Sala bija ļoti liela un nepārredzama. Vienīgais, ko varēja redzēt, bija vieni vienīgi zaļi krūmi un koki.
“Ei, Čupīti, varbūt man rādās, bet, manuprāt, tā ir čupa – čups konfekte!” Viņai nerādījās, tā patiesi bija Čupīša čupa – čups konfekte.
Nu viņi, sekojot iezīmētajam ceļam, kuru bija izveidojušas pazudušās čupa – čups konfektes, varēja atrast ceļu mājup. Tas bija dubults prieks, jo zēns priecājās ne tikai par atgriešanos mājās, bet arī par to, ka viņš varēs mieloties ar savām tik iecienītajām konfektēm.
Tā nu Čupītis un Lāsīte laimīgi nokļuva mājās. Pēc siltiem apskāvieniem Čupītis māmiņai jautāja:
“Kas būs vakariņās?”
“Piena zupa!”
“Tikai ne to!”
Liene Dorofejeva Alūksnē
***
Puisis, kas ēda čupa – čupus
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja tikai čupa – čups konfektes. Uz izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet čupītis tikai novēlās no kalna. Viņš piecēlās un izvilka čupa – čupu. Tā viņš ēda un ēda, bet kādu dienu viņam aptrūkās čupa – čupa. No tā laika viņš vairs neēd šīs apaļās konfektes.
Rinalds Kokorevičs (7 gadi)
***
Čupītis ziemā
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu, viņam garšoja tikai čupa – čups konfektes. Un izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis kā uzsēdās uz ragavām, tā novēlās no tām. Viņš ripoja no kalna, bet citi tikai smējās. Tomēr zēns neskuma, Čupītis aizgāja uz veikalu un nopirka konfektes. Aizgājis mājās, viņš apēda tās un gāja gulēt laimīgs.
Reinis Rudzītis (7 gadi)
***
Sniegavīrs Čupiņš
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja tikai čupa – čups konfektes. Un izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis varēja tikai noripot no tā. Kādu dienu viņš aplipa ar sniegu un kļuva par īstu sniegavīru. “Kur gan te radies sniegavīrs?” nodomāja bērni. Pēkšņi sniegavīrs sakustējās. Bērni saprata, ka tas nav īsts sniegavīrs, bet varbūt viņi nokļuvuši pasakā? Bērniem ļoti gribējās satikt kādu feju vai milzi. Vai atrast burvju paklāju vai nūjiņu. Bet pēkšņi kāds sāka skrabināties ārā no milzu sniegavīra. Pēc maza brīža bērni ieraudzīja Čupiņu. Viņš nokaunējies gāja mājās un sev apsolīja neēst čupa – čupu nekad vairs.
Paula Freimane (6 gadi)
