Tuvojoties pavasarim, ik gadu autovadītāju un, protams, arī viņu automašīnu lielākais bieds ir bedres, kas parādās teju uz katra ceļa un ielas.
Tuvojoties pavasarim, ik gadu autovadītāju un, protams, arī viņu automašīnu lielākais bieds ir bedres, kas parādās teju uz katra ceļa un ielas.
Šogad gan kārtīgas ziemas un sniega trūkuma dēļ šī problēma ir vēl vairāk saasinājusies. Bedrīšu lāpītājiem darba netrūkst visu laiku, tiesa, tikpat ātri, cik tās tiek aizlāpītas, atkal parādās no jauna.
Uz jautājumu, kad šī samilzusī problēma varētu mainīties, kad varētu gaidīt, ka kāduviet tiks uzklāts jauns asfalta segums, atbildīgās personas ikreiz atbild, ka līdzekļu ir tikai tik daudz, cik ir. Jā, saprotu, ikdienas ceļu uzturēšanas darbiem arī nepieciešams pietiekami daudz naudas, taču automašīnu ar katru gadu kļūst arvien vairāk un par katru tiek maksāta transportlīdzekļa ikgadējā nodeva (turklāt ne maza summa), un Satiksmes ministrijas mājas lapā ir rakstīts, ka atbilstoši likumam “Par transportlīdzekļu ikgadējo nodevu” 100 procenti no šīs nodevas tiek novirzīti valsts autoceļu un pašvaldību autoceļu un ielu uzturēšanas finansēšanai. Rodas jautājums – kur tad īsti paliek mūsu samaksātā nauda? Tiesa, to jau mēs neviens nekad arī nevarēsim izkontrolēt, mūsu valsts valdība vienmēr spēs atrast “ticamus” attaisnojumus.
Kad kārtējo reizi ar darbabiedriem pārrunājām šo situāciju, kāda kolēģe izteica interesantu ideju. Viņa teica, ka būtu ar mieru maksāt, piemēram, 10 latus (ja to darītu arī citi iedzīvotāji), ja zinātu, ka kāda iela pilsētā (piemēram, gar viņas māju) tiktu no jauna noasfaltēta. Varbūt tā arī būtu jādara, tad vismaz nebūtu jāklausās, ka atkal nav naudas ceļu remontam.
