Uzņēmējs Juris Ivanovs norāda, ka līdz ar atļauju veidot uzņēmumu līdzi nāk arī daudz problēmu.
Uzņēmējs Juris Ivanovs norāda, ka līdz ar atļauju veidot uzņēmumu līdzi nāk arī daudz problēmu
Uzņēmējs Juris Ivanovs pirms nepilniem diviem mēnešiem Alūksnē atvēra plaša sortimenta darba apģērbu, trikotāžas drēbju un gultas veļas veikalu. Sarunā viņš atklāj, kā šajā laikā veicies un kas uzņēmējiem traucē strādāt ar lielāku peļņu.
Kā šajā laikā ir veicies?
Šajos mēnešos klājies ir gana labi un cilvēki veikalu apmeklē. Neesam dzirdējuši nekādas negatīvās atsauksmes, gluži pretēji – cilvēki no laukiem atzīst, ka šāds veikals bijis vajadzīgs jau sen. Vienīgā mūsu nepilnība ir tā, ka nav pietiekami norāžu un cilvēkiem no tālākām vietām ir mūs grūti atrast, bet mēs pie tā strādājam un pavisam drīz būs ievērojams reklāmas plakāts, kas vēstīs par atrašanās vietu.
Kur vēl tirgojat savu produkciju?
Darba apģērbus pērk gan individuālie pircēji, pasūta firmas un saimnieciskās organizācijas. Pirmajā mēnesī lieli pircēji bija mednieki. Tagad ir izteiks aicinājums tirgot medicīnas darbinieku halātus, par šo iespēju vēl domājam. Daudz braucam arī izbraukumos, piemēram, mūsu ražojumu ir iecienījuši balvenieši un tagad apsveram iespēju atvērt veikalu arī Balvos.
Esam novērojuši tendenci, ka arī darba apģērbiem pastāv sava mode, piemēram, savulaik aktuāli bija tumši kombinezoni, bet tagad ir pieprasījums pēc košām krāsām un lai būtu vairāk detaļu – kabatas, ceļgalu uzlikas.
Vai Alūksnē attīstās uzņēmējdarbība?
Nevaru apstiprināt, ka attīstās. Gluži pretēji – notiek mazo uzņēmumu “nospiešana”, visu okupē lielie uzņēmumi, kas ienāk no Rīgas. Cilvēkam ir psiholoģija – ja es visu varu nopirkt vienviet, tad es tā arī darīšu un nemeklēšu lētāku citur. Piemēram, cilvēks nāk pie mums un zina, ka sviestu te netirgo, bet, ja kādā dienā tas parādīsies šajos veikala plauktos, tad viņš ienākot to nopirks, jo tas būs pa rokai. Var jau būt, ka pircēju būtu vairāk, ja veikals būtu pilsētas centrā, bet no otras puses – nevēlamies maksāt lielu naudu tikai par telpu īri vien. Man pārliecība ir – labāk nopelnīt mazāk un lai būtu mazāks apgrozījums nekā pelnīt daudz un liela daļa naudas aizietu par īri.
Vai šo attīstību traucē likumdošana?
Ja gribi būt uzņēmējs, tad jāstrādā ir 24 stundas diennaktī un nav nemaz laika atpūsties. Saņemot atļauju veidot uzņēmumu, līdzi nāk daudz klapatu. Daudzas jomas valsts no saviem pleciem ir uzgrūdusi pildīt uzņēmējiem, piemēram, nevienā citā valstī tā nav, ka uzņēmējs maksā 14 dienu slimības lapu. Citviet lielu daļu sedz tieši valsts finansējums. Maniem ārzemju partneriem ir neizprotams, kā mēs spējam dzīvot pie tik lielas inflācijas. Viņi nesaprot, kāpēc nekas netiek darīts, lai to mazinātu.
Ko tad ar šo augsto inflāciju vajadzētu darīt? Kā to mazināt?
Valsts ir tieši tik laba, cik labi dzīvo tās visvienkāršākie cilvēki. Ja valsts nav spējīga to sakārtot, tad cerības uz premjeru, kas visu paveiks, ir naivas. Manuprāt, tas būtu jādara visiem kopā.
Domāju, ka vajadzētu diferencēt nodokļus, jo man ir neizprotami, kāpēc lielajiem uzņēmējiem ir kādi atvieglojumi, bet mazie valstij atdot pēdējos grašus. Tāpat, kā lielā Daugava satek no maziem strautiņiem un upītēm, veidojas arī valsts ekonomika. Nožēlojami, ka pie mums ekonomikas jomā šos mazos strautiņus ber ciet un ļauj tikai tecēt lielām upēm. Mums ekonomika ir iemežģīta nepareizi.
Kā to varētu risināt? Jāatlaiž visa valdība, un glābt var vienīgi diktatūra – viena autoritatīva persona kā kādreiz Kārlis Ulmanis. Ir taču starpība, vai zog viens vai simti?
Kā sāka attīstīties jūsu ģimenes uzņēmums?
Savulaik mums ar sievu nebija pastāvīga darba un neredzējām arī nekādu perspektīvu, tāpēc vienīgā iespēja šķita darīt pašiem kaut ko.
Sākām paši šūt mājās. Nedaudz vēlāk ieguvām patentu un strādājām tikai ar to. Paši šuvām un braukājām pa dažādiem tirgiem. Augot pieprasījumam, sākām domāt par jaunu strādnieku pieņemšanu, un katrs pieņemtais cītīgi tika pārbaudīts. Tā pamazām izveidojās šūšanas cehs, līdz nolēmām atvērt arī veikalu.
Kad sākām, tas bija pirms 12 gadiem, bija vēl zināms mantu deficīts. Pieprasījums bija, un nolēmām virzīties tālāk. Tomēr ir žēl paskatīties uz uzņēmuma labā upurētajiem gadiem un secināt, ka turpat jau vien esmu un nekādu lielo bagātību neesmu sasniedzis. Reizēm gribas visam atmest ar roku. Uzņēmēja darbs ir psiholoģiski smags. Tomēr esmu Alūksnes patriots un nekur prom nebraukšu. Spēks rodas bērnu dēļ – gribas viņiem dot ko labāku, jo ar tiem astoņiem valsts dotajiem latiem izdzīvot nebūtu iespējams. Varu pateikt atklāti, ka bērni gan šeit nepaliks. Ļaušu viņiem dzīvot citur un pelnīt labāk, jo Latvijā labāk nebūs. Ja vaga ir sākta šķībi art, tad arī tā tiks noarta līdz galam.
Vai tev ir biznesa vadības, uzņēmējdarbības izglītība?
Nav. Man ir tikai vidējā, bet tas nekad nav traucējis. Angļu valodas zināšanas ir vēl no vidusskolas laikiem.
Vai jau bērnībā sapņoji būt par uzņēmēju?
Esmu sociālisma bērns, un toreiz par kaut ko sapņot bija nereāli, jo audzināšana bija cita. Visi puiši gribēja kļūt lidotāji vai kosmonauti. Skan jau lepni – būt uzņēmējam, tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka vārds “uzņēmējs” sāk atgādināt lamuvārdu.
Ko novēlētu cilvēkiem?
Saskatīt pozitīvo.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds: Juris Ivanovs.
Dzimšanas laiks, vieta:
1965.gada 19.jūnijs, Alūksne.
Ģimenes stāvoklis:
precējies, divi bērni.
Izglītība: vidējā.
Nodarbošanās: uzņēmējs.
Vaļasprieks: ceļošana.
Dzīves moto: katrai nodzīvotajai dienai jābūt labākai par iepriekšējo.
