Astrīda stāvēja aiz kabineta durvīm un juta, ka trīc kā apšu lapa. Viņa cerēja, ka bailes no malas nav redzamas, un turpināja braši jokot ar kursabiedriem. Eksāmenu atzīmju gaidīšana ir satraucošs un mulsinošs mirklis!
Astrīda stāvēja aiz kabineta durvīm un juta, ka trīc kā apšu lapa. Viņa cerēja, ka bailes no malas nav redzamas, un turpināja braši jokot ar kursabiedriem. Eksāmenu atzīmju gaidīšana ir satraucošs un mulsinošs mirklis! Viņa ievēroja, ka, atkal nokļūstot studenta lomā, par pārbaudījuma rezultātiem vienlīdz stipri baidījās visi – gan tie, kuri vidusskolas solu pametuši pavisam nesen, gan tie, kuri ieguva otro augstāko izglītību, kā arī tie, kuri dzīves briedumā tomēr uzdrošinājās iegūt augstāko izglītību.
Kāda gan starpība vērtējumā – galvenais, ka nokārtots
Iekšējā balss čukstēja – kāda gan tur liela starpība – pieci vai desmit? Galvenais ir nokārtots pārbaudījums. Un viņa zināja, ka mācījusies centīgi, un apgūstamā viela viņu patiešām interesēja, tādēļ gatavojās ar lielu interesi. Astrīdas dzīves pieredze liecināja, ka dzīvē noderēs ne jau iegūtās augstās balles, bet gan – zināšanas. Un vispār – eksāmens ir laimes un veiksmes spēle, kuras iznākumu lielā mērā nosaka daudzi apstākļi, arī uztraukums.
Izrādās, ka eksāmens tomēr ir veiksmes spēle
Pēc kādas mokpilnas stundas kļuva zināms, ka Astrīda eksāmenu nokārtojusi veiksmīgi – septiņi. Te nu piezagās šaubas – kā, tikai septiņi? Varbūt vērtējums ir pārāk zems? Kur viņa kļūdījusies? Vai kādam ir deviņi un desmit? Ir gan. Un tieši tam kursabiedram, kura zināšanas un intelektu viņa nevērtēja diez cik augstu! Eksāmens tomēr ir spēle.
Astrīdu pie augstskolas durvīm sagaidīja auto, kurā nogarlaikojusies sēdēja meita ar mazdēlu. Sagaidījis studenti, mazdēls zobgalīgi nosmīnēja: “Ko, izgāzies?” Tagad Astrīdai bija atkal jāsāk pildīt mātes un vecāsmātes loma, viņa atteica: “Neizgāzos vis, neceri – nokārtoju!”
