Es gribētu mūsu atkalredzēšanos avīzītes slejās sākt ar A.Vējāna dzejas rindām: “Vēl mūsu roze zied…”.
Es gribētu mūsu atkalredzēšanos avīzītes slejās sākt ar A.Vējāna dzejas rindām: “Vēl mūsu roze zied…/Kaut pirmā salna kāri /Ir gājusi jau puķu dārzam pāri…”
Klāt rudens, un, kā jau solījām pavasarī, pēc atpūtas, pēc skaistas vasaras un jauka atvaļinājuma atkal tiksimies. Esam uzkrājuši pietiekami daudz spēka, lai varētu atkal strādāt. “Krāces” 6.numurs mazliet novēlojies, jo, kā jau septembrī, uzsākt darbu ar pilnu sparu un paspēt visu nokārtot ir ļoti grūti. Rudens ir tāds skumju pilns laiks, bet, ja mēs spējam pieņemt, ka bez tā visa rudens nebūtu īsts, un pavisam bez skumjām jau šajā dzīvē…
Tomēr katram jābūt pārliecinātam, ka neesi zaudējis spēju tikt ar tām galā. Tā tas vienkārši notiek: vēl pirms dažām dienām varējām justies kā vasarā, bet nu jau jāmeklē skapī, kur paslēpušies cimdiņi. Varbūt, lai sagādātu prieku sev un citiem, uzvilksim košāku tērpu, uzliksim krāsaināku šallīti, nomainīsim savu veco lietussargu pret jaunu, košu, dzeltenu, un, skat, dzīve jau iekrāsojas pavisam citās krāsās.
Visu sapnis šajā rudenīgajā laikā ir silts dzīvoklis, lai tur būtu mājīgi un patīkami, bet, tā kā apkuri mēs paši nevaram pieslēgt, tad varbūt mums palīdzēs sveces gaisma vakarā, karsta tēja mīļākajā krūzītē un siltas istabas čības. Arī laba mūzika spēj sasildīt sirdi. Tātad mēs paši spējam sev sagādāt prieku, ja vien pelēkajā laikā paši nepārvēršamies pelēkās pelēs.
Novēlu skolēniem veiksmīgu mācību gadu, skolotājiem paklausīgus skolēnus un priecīgu Skolotāju dienu, bet visiem lasītājiem – jauku noskaņojumu, tiekoties ar mūsu ikmēneša jauniešu avīzi “Krāce”.
