Līdz ar visu skaļo trādirīdi saistībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku Alekseju Loskutovu un pret viņu vērstajiem valdības pārmetumiem reizēm padzirdēts arī pa klusītēm nočukstētam ierosinājumam.
Līdz ar visu skaļo trādirīdi saistībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Alekseju Loskutovu un pret viņu vērstajiem valdības pārmetumiem reizēm padzirdēts arī pa klusītēm nočukstētam ierosinājumam pārskatīt jautājumu par minētas struktūras pakļautību.
Visai loģiski, ka uz šādu rosinājumu mudinājušas ne tikai vispārzināmās antipātijas starp pašreizējo premjerministru Aigaru Kalvīti un “knābātāju” priekšnieku Loskutovu, kuru savstarpējā nepatika pamazām pārvērtusies ar formālām procedūrām maskētā rēķinu kārtošanā. Ņemot vērā KNAB atrašanos izpildvaras pārraudzībā un sabiedrības zemo uzticības līmeni valdībai, situācija veidojas vairāk nekā divdomīga – korupciju apkarojošās institūcijas darbību pārrauga “kabinets”, kam iedzīvotāji citu nāves grēku skaitā gadiem no vietas nekavējas pārmest arī pērkamību.
Pašlaik par nepieciešamību pēc KNAB pakļautības maiņas ierunājies arī ilggadējais Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Andris Guļāns, kurš pagātnē ne vien izpelnījies atzinību kā kompetents un autoritatīvs jurists, bet savulaik saņēmis arī pārmetumus par pārāk ciešu draudzību ar “gūtupiem – sakārtotājiem” un paša vadītās iestādes “attīstības plānošanu”, kopā ar šoferi sēžot uz pirts lāvas un patērējot grādīgo produkciju. Turklāt vērts piebilst, ka arī agrāk gan no juristu, gan citu sabiedriski aktīvu cilvēku puses izskanējuši priekšlikumi “pastumt knābātājus zem cita jumta”. Par to, kam uzticēt pretkorupcijas cīnītāju pieskatīšanu, domas gan dalās, tomēr arī variantu nav sevišķi daudz.
Šķiet, divas visbiežāk minētās versijas ir – “nostādīt” KNAB kā pārraugāmo institūciju pašas AT vai ģenerālprokuratūras “orbītā”. Zinātājiem nebūs grūti atminēties neseno pārbaudi saistībā ar AT priekšsēdētāja un viņa vietnieka savstarpēji izdevīgo formalitāšu apmaiņu saistībā ar prēmiju piešķiršanu un pēc tam atteikumu sākt kriminālprocesu. No kā likumsakarīgi izrietēs nākamais retoriskais jautājums – cik objektīvas nākotnē būs KNAB pārbaudes pret paša pārraugu? Un vai nesāksies batālijas par “nesastrādāšanos”, ko nesen deklarēja Kalvītis, kad KNAB norādīja uz konstatētajiem rupjajiem partiju priekšvēlēšanu tēriņu pārkāpumiem?
Abu minēto versiju pretiniekiem kā pārliecinošs arguments var kļūt fakts, ka šo iestāžu – AT un ģenerālprokuratūras – vadītājus amatā apstiprina Saeima, savukārt no tā izriet loģiskas bažas par iespējamu KNAB neatkarības apdraudējumu. Vēl vairāk – ja iecere tiktu īstenota atbilstoši Guļāna kunga idejai un tautas apbrīnotā un debesīs celtā iestāde kļūtu par Kalpaka bulvāra iestādījuma “speciālo divīziju”, likumdevējam būtu rokā papildu trumpis operēšanai ar budžeta diedziņiem apstākļos, ko raksturo frāze “jo lielāks kantoris, jo lielāks bardaks”. Turklāt rastos nebijis precedents no formāli juridiskā viedokļa, jo pašlaik Ģenerālprokuratūras pārraudzībā nav nevienas izziņas iestādes. Turklāt neizbēgami būtu jārēķinās ar papildu “lieku ausu” risku.
Kā noprotams, jautājums ar korupcijas apkarotāju pārraugu nomaiņu var izvērsties itin nopietnā rēbusā. Tajā pašā laikā ir vairāk nekā skaidrs, ka pašreizējā uzraudzības sistēma bijusi pakļauta “bankrotam” jau kopš sākuma, par ko liecina kaut vai vairākkārt novērotais “virtuālais interešu konflikts”, kad birojam jāveic pārbaudes par tiešā uzrauga iespējamajiem pārkāpumiem. Ideāls variants – KNAB kā pilnīgi neatkarīga iestāde – vienkārši nav iespējams. Taču labāka sistēma par pašlaik esošo gan. Tādēļ atliks vien izvēlēties mazāko no iespējamajiem “ļaunumiem”.
