Dailes teātra jaunais, nu jau publikas iemīļotais aktieris Artis Robežnieks uzskata, ka cilvēks dara to, kas viņam kaut nedaudz padodas.
Dailes teātra jaunais, nu jau publikas iemīļotais aktieris Artis Robežnieks uzskata, ka cilvēks dara to, kas viņam kaut nedaudz padodas. Artim no rokas iet teātra spēle, tāpēc viņš jūtas piederošs skatuvei un teātra ikdienai.
“Cilvēkam grūti spriest par sevi un izvērtēt savu talantu. Arī es to nevaru. Tas, kādēļ dzīvi esmu saistījis ar skatuvi, drīzāk ir tāpēc, ka jau kopš mazām dienām man ir bijusi tieksme un vēlme būt teātrī. Visi apstākļi sakrita, lai man būtu iespēja sapni īstenot. Es izmēģināju. Izdevās. Tā lieta vienkārši aizgāja,” saka aktieris.
Grūti tēlot pozitīvu varoni
Pēc A. Robežnieka vārdiem, uz skatuves viņš iejuties dažādās, arī pilnīgi pretējās lomās. “Mani vēlas padarīt par mīlētāju. Tāds esmu bijis gan R. Blaumaņa “No saldenās pudeles” iestudējumā, atveidojot Mārtiņu, gan lugā “Īsa pamācība mīlēšanā”, izdzīvojot Viļņu Jāņa dēkas, īsto mīlestību un sievu meklējot. Tomēr mīlnieka tēls mani līdz šim visvairāk ir biedējis. Pozitīvie varoņi savā pareizībā parasti šķiet nedaudz garlaicīgi. Tad nav, kur pieķerties. Bet arī labajam var atrast grēkus, vismaz mazus. Sākot ar tiem, arī iemīļoju savu varoni,” saka A. Robežnieks.
Aktierim, vismaz Artim, vieglāk uzņemties lomu, ja atveidojamajam ir kāds neliels dvēseles traips. “Šādu personu var sākt aizstāvēt. Jo lielāks nelietis, jo vairāk jāmeklē tam attaisnojums, jārod atbilde, kādēļ viņš tāds kļuvis. Nelieti nevar atveidot ar naidu. Mēģināt to atmaskot. Tā vairs nebūs dzīve,” domā A. Robežnieks.
Nospēlētai mīlestībai nav vērtības
Uz skatuves jūtas nedrīkst būt uzspēlētas, mākslīgas. Tādēļ mīlestību, ko dēvē par pasaulē tīrākajām un svētākajām jūtām, teātrī nav vienkārši nospēlēt. “Darbība uz skatuves atšķiras no ikdienas dzīves. Teātrī viss ir koncentrēts. Tas, kas dzīvē notiktu mēneša vai gada laikā, izrādē aizņem pāra stundas. Ar mīlestību ir tā – it kā kāds iesit pa pieri – īstā. Esi iemīlējies, un līdzēt tur vairs nevar. Tomēr ir daudz dvēseles stāvokļu, kam mīlnieki “iziet cauri”. Lugā koncentrētā veidā to grūti atklāt. Turklāt to iespējams izdarīt tikai tad, ja pats tiešām esi mīlējis,” domā aktieris.
Ir jātic tam, ko dari. Artis domā, ka tikai tā iespējams uz skatuves būt patiesam. “Nevar domāt – atveidošu svešu onkuli. Tad arī parādīsies visas izpausmes kā svešiniekam, kam ar aktieri nav nekādas saistības. Ir jāsāk dzīvot cita dzīve. Un to, kā tas izdodas, novērtē zālē sēdošie. Tēla patiesums atkarīgs arī no meistarības un pieredzes, cik pamatīgi spēj iejusties citā cilvēkā, izprast viņa domāšanu un rīcību,” spriež A. Robežnieks.
Teātris piedāvā jūtu pārbagātību
A.Robežnieks uzskata, ka nav tādu jūtu, ko cilvēks nebūtu izdzīvojis, pārdzīvojis, kam pāri ticis. “Jautājums varētu būt, kādā pakāpē tās bijušas, cik tālu cilvēks ļāvis tām izpausties. Mēs esam dažādi, un tad nu teātris piedāvā šo vienreizējo iespēju – atrast otrā to, kas ir apslēpts, no kā pats esi vairījies, un šīs emocijas rādīt uz skatuves un interpretēt. Tas šajā darbā ir interesantākais,” spriež aktieris.
Apgūstot jaunu lomu, iznāk kaut ko iemācīties. Tad iespējams attīstīt sevī to, kas līdz tam ir dusējis kaut kur dziļi paslēpts.
“Daudz kas ir atkarīgs no režisora, kas dod lomas. Ja tās ir vienveidīgas, tad aktiera izaugsme apstājas. Tad iespējams sevi izkopt tikai vienā žanrā. Es to nevēlētos, uz skatuves gribu izdzīvot visu,” atzīst A. Robežnieks.
Jūt veco aktieru klātbūtni
Jaunam aktierim ieiet veco un cienīto meistaru pasaulē nav viegli. “Tomēr šis ceļš ir jāiziet, ja vēlies strādāt un darboties. Saglabājot cieņu pret vecmeistariem, nedrīkst aizmirst arī par sevi. Jaunajiem jāmēģina domāt, ka viņi ir līdzvērtīgi. Ka arī “jauniņais” ir gaidīts uz skatuves,”domā A. Robežnieks.
Tā kā Artis pabeidzis Latvijas Valsts konsevatorijas Teātra fakultātes Daugavpils kursu, viņš gatavots Daugavpils teātrim. “Tomēr mēs atnācām uz Rīgu, meklējām vietu lielajos teātros. Dalīšanās starp teātriem nenotiek. Savulaik “rīvējās” Dailes un Nacionālais teātris. Tomēr tā ir veselīga, normāla sacīkste. Rezultātā visu pa vietām saliek publika, jo katram teātrim tā ir sava,” saka aktieris.
Spēlējot domā par publiku
“Domas, ka mani vēro publika, skatītājs, iešaujas prātā. Tomēr to nedrīkst sevī turēt visu iestudējuma laiku. To, ko publika jūt un redz, var dzirdēt pēc reakcijas. Man skatītājs ir gan vērtētājs, gan vērotājs. Vislabāk gan tad, ja viņš izrādē ir dzīvojis līdzi. Atzīmes man nav vajadzīgas,” atzīst Artis.
Aktieris uz dzīvi skatās brīvāk
“Tie, kas izvēlējušies aktiera profesiju, ir atvērtāki. Ātrāk, asāk uztver daudzas lietas. Maldīgs uzskats, ka aktieris nevar būt kautrīgs. Skatuve dziedē, un tur kautrīgais var kļūt par citu cilvēku. Aktieris ir brīvdomātājs. Bet tas ir tikai tādēļ, ka viņš ir izdzīvojis tik daudz dzīves un spēj tās salīdzināt,” domā A. Robežnieks.
Vērtējot filmu “Teātris”, kad Džūlija Lamberte patiesa bija uz skatuves, bet dzīvē – aktrise, Artis saka: “Es izvēlos veselīgāko variantu. Teātris ir uz skatuves. Dzīvē neko nemēģinu tēlot. Man nepatīk spēlēt citu cilvēku ikdienišķajā dzīvē. Protams, tas, kas nāk uz āru, tas nāk. Profesija atstāj spiedogu uz cilvēku, bet tā nekad, vismaz manā gadījumā, nerīkojos apzināti”.
Aktieriem gadās melnie caurumi
Gadās, ka aktieris iestudējuma laikā aizmirst tekstu. Tad ir divi varianti – vai nu meklē līdzīgas frāzes, kas izved no situācijas, vai arī gaida kolēģu palīdzību. “Tos sauc par melnajiem caurumiem. Man tādu nav bijis. Bet esmu sapratis vienu, ja teksts aizmirstas, tad ilga domāšana neglābj. Vai nu ieslēdzas kompjūters un izsviež kādu līdzīgu tekstu, vai atliek klusēt un gaidīt palīdzību no malas,” secina A. Robežnieks.
Prātā nav nācis cits darbs
“Esmu aktieris, un man nav nācis prātā nekas cits, ko es varētu darīt. Skaidrs ir viens, ka, darot kādu darbu, jābūt priekšstatam vai nojēgai par to. Pagaidām neko citu labāk par aktierspēli neesmu iemācījies un apguvis. Tādēļ esmu tur, kur esmu,” smej A. Robežnieks.
