Arvien vairāk pārliecinos, ka cilvēkiem “pieklibo” cieņas izrādīšana ne tikai citam pret citu, bet arī pret valsti.
Arvien vairāk pārliecinos, ka cilvēkiem “pieklibo” cieņas izrādīšana ne tikai citam pret citu, bet arī pret valsti.
Pagājušajā ceturtdienā bija sēru diena, lai pieminētu ASV traģiskos 11.septembra notikumus, un bija jāizkar karogi ar sēru lenti. Ejot no rīta uz darbu, redzēju, ka karogi bija izkārti tikai pie trim mājām, bet, cik zinu, Latvijā ir noteikts, ka karogs ir jāizkar līdz ar saullēktu. Droši vien pusdienlaikā tas tika izdarīts, jo, nākot mājās, redzēju, ka karogi bija. Savukārt ejot uz darbu piektdienas rītā, nācās redzēt, ka karogi ar sēru lenti pie dažām mājām plīvo vēl joprojām, lai arī tas ir jānoņem līdz ar krēslas iestāšanos tajā pašā, nevis nākamajā dienā. Braucot pa rajona pašvaldībām, piedzīvoju ko līdzīgu, jo bija pagastu padomes, kur no karoga nebija noņemta sēru lenta. Kā raksturot šādu rīcību – neizdarība, nezināšana vai nevērība? Domāju, ka ir necienīgi pret valsts simboliem izturēties nevērīgi. It kā jau visiem ir vieni noteikumi, kas ir jāievēro, bet tā nenotiek.
Manuprāt, elementāra cieņa citam pret citu “pieklibo” vēl vairāk. Lietainā laikā autovadītāji lielā ātrumā “lido”, nevis brauc caur peļķēm, nerēķinoties, ka pa ietvi iet gājēji. Cieņas trūkst arī komunikācijā. Ja divi cilvēki sarunājas, trešais nekaunas sabļaustīties ar ceturto par savām lietām un vēl paspēt iejaukties tavā sarunā. Diemžēl mūsdienās arvien retāk protam cienīt otra cilvēka darbu. Ko viens labiekārto, domājot par citu labklājību, to otrs bez sirdsapziņas pārmetumiem izposta. Labi, ka ir darītāji, jo kā tad savu laiku īsinātu postītāji?
Man šķiet pašsaprotami: izkārt un noņemt valsts karogu laikus, braucot lietainā laikā, piebremzēt, lai nenošļāktu kājāmgājējus, cienīt otra darbu un pateikt labu vārdu par padarīto, bet, kontaktējoties ar citiem, izturēties ar cieņu pret sarunu biedru un nejaukties citu cilvēku sarunā, ja man to nelūdz. Vai tas ir daudz prasīts?
