Nezināmais vilina. Tas zināms tikpat sen, cik veca pasaule.
Nezināmais vilina. Tas zināms tikpat sen, cik veca pasaule. Ādama un Ievas izraidīšana no paradīzes dārza kā mūžsenais piemērs, kas iesniedzas pagātnē vēl pirms mūsu ēras, nebūt nav atturējis 20. un 21. gadsimta bērnus no grēka. Lai gan var vilkt paralēles, sekas pēc kodiena aizliegtajā auglī nav salīdzināmas ar to, kas sagaida narkotiku baudas kārdinājumam pakļāvīgos.
Šķiet, ka šobrīd Latvijā centieni ierobežot narkomānijas izplatību līdzinās smilšu uzbērumam paisuma zonā, kur kārtējās ūdens līmeņa svārstības aizskalo nebūtībā visus brīdinājumus neaizsmēķēt, nepamēģināt, nenogaršot.
Pirmais solis izsauc nākamo – pieradumu – aiz kā sekojošos neskaita, līdz neparādās zīme “STOP! AIDS!”
Ir iespēja mazināt ļaunumu
AIDS profilakses centrs Rīgā, arī Tukumā un Jūrmalā ar Sorosa fonda – Latvija un Amerikas Atvērtās sabiedrības institūta finansiālu atbalstu realizē tā saucamo ļaunuma mazināšanas jeb šļirču apmaiņas programmu narkomāniem.
“Pieņemu, ka liela daļa sabiedrības šo programmu uzskata par nevajadzīgu.
Uz jautājumu, kādēļ gan atvieglot dzīvi narkomānam, mainot lietotās šļirces pret jaunām, varu atbildēt. Tā ir viena no alternatīvām, lai ierobežotu HIV infekcijas un AIDS izplatīšanos.
Tie, kas narkotikas lieto intravenozi un ir inficēti, rada draudus vīrusu pārnēsāt ar asinīm. Iespēja apmainīt šļirci ļauj izvairīties no kārtējās devas ievadīšanas ar jau lietotu adatu.
Apmaiņas punktā Rīgā bez sociālajiem darbiniekiem strādā četri narkomāni, kas ārstējas. Viņi reģistrē atnesto un izsniegto šļirču skaitu.
Panākt uzticēšanos un to, lai narkomāni apmeklētu šļirču apmaiņas punktus, var tikai šādā veidā, jo jebkuru citu cilvēku viņi uzskata par svešinieku,” stāsta AIDS profilakses centra epidemioloģiskās uzraudzības daļas vadītāja Inga Upmace.
Viena no četriem ir Jeļena Makarova.
Viņas ārsta uzraudzībā iziet tā saucamo metadona programmu, kas ir organisma atradināšana, lietojot “vieglāku” narkotiku metadonu, pakāpeniski samazinot devu.
Radās vēlme izjust
“Kā sāku lietot narkotikas? Tas nav tik vienkārši izstāstāms. Esmu no normālas ģimenes, izjutusi gan mīlestību, gan gādību. Sociālas izcelsmes iemesla tam nebija,” saka Jeļena Makarova.
“Bet aizliegtais auglis vienmēr liekas saldāks, nekā ir īstenībā. Man allaž gribējās uzturēties sabiedrībā, kur vējoja brīvdomības izpausmes un valdīja bohēmiska gaisotne. Man garšoja šampanietis, bija 17 gadi un Latvijā – hipiju ziedu laiki. Olainē, kur dzīvoju, pulcējās bariņš, kur bez tādiem kā es, bija arī vecāki par 20 gadiem. Starp viņiem arī mans nākamais vīrs, kas jau tad, kad iepazināmies, lietoja narkotikas. Viņš mūsu pulkā nebija vienīgais “dzīvi pieredzējušais”.
Diskutējām par visu ko, daudz lasīju (pat Hitlera “Main kampf”). Manās rokās nonāca Babajana grāmata “Ceļš uz elli”. Neraugoties uz negatīvismu, radās vēlme izjust tajā aprakstīto. Izdevība man bija pašā degungalā, atlika tikai pastiept roku. Es vēl nezināju, kas mani sagaida,” stāsta J. Makarova.
Domāju, ka gripa
“Tabletes jau biju lietojusi. Pirmais dūriens īpašas sajūtas neradīja. Tas, ko gaidīju, izpalika. Nedaudz jutos kā spārnos – it kā būtu eksāmenā dabūjusi “teicami” vai iemīlējusies. Tas mani pavadīja visu dienu. Sapratu, ka esmu potenciāla narkotiku lietotāja, man šis “kaifs” būs nepieciešams arī nākamajā dienā. Pēc pamošanās jutos kā apzagta. Kas man atņemts, nevarēju aptvert – absolūti trūka dzīvesprieka, ne miņas no iepriekšējās dienas darbaspējām.
Sākumā devu atjaunoju reizi nedēļā, tad divas reizes, pēcāk vēl vairāk. Parādījās simptomi – iesnas, sāpes kāju un roku locītavās. Gulēju mājās un mocījos. Temperatūra “uzkāpa” līdz 37 grādiem. Vīrs, kam piezvanīju, teica, lai neuztraucoties, tā esot tikai viegla apaukstēšanās. Četras vai piecas dienas mocījos, līdz sapratu, ka tā nav gripa, kā biju domājusi. Arī vīrs nebija teicis patiesību. Tās bija pirmās “lomkas”, un man vajadzēja jaunu devu.
Es grimu. Narkotikas strauji kļuva pieejamākas, paplašinājās piedāvājums, un ik pa reizei uzplaiksnījušos vēlmi atteikties “nokāva” mokas starp devām,” turpina J. Makarova.
Cilvēks tikai eksistē
“Eiforija ir tikai pašā sākumā. Vēlāk duras tikai tāpēc, lai kaut cik normāli justos. Cilvēks vairs nedzīvo, bet eksistē.
Sākumā rādījās jauki un krāsaini sapņi, bet tā saucamajās “lomkās” cīnījos ar murgiem. Holivudas šausmu filmu varoņu piedzīvojumi, salīdzinot ar izjūtām pēc narkotiku iedarbības izbeigšanās, ir bērnudārza audzēkņu pastaiga pilsētas parkā.
Dzīve kļuva par elli zemes virsū. Visas vērtības, ko biju apguvusi un ko devuši vecāki, nebija nekas. Ne tikai garīgi, bet arī fiziski biju tuvu sabrukumam. Sajuka nakts ar dienu, jo dzīvoju tikai ar domu par nākamo devu,” saka J. Makarova.
Fanātiski centos atturēties
“Ik pa brīdim uzplaiksnīja doma par atteikšanos no narkotikām, to centos izdarīt vairākkārtīgi. Atsākšana nāca ar vēl dziļāku kritienu bezdibenī. Par narkotiku lietošanu uz gadu nonācu cietumā. Pēc iznākšanas fanātiski centos atturēties. Atkal neizdevās. Sekoja brauciens uz klosteri Krievijā, lūdzu Dievu, lai dod spēku nelietot.
Otra motivācija bija mātes dēļ. Ja atgrieztos pagātnē, nekad neuzsāktu. Narkotikas sabojāja dzīvi ne tikai man. Savai mātei esmu atņēmusi 20 mūža gadus. Lai kā censtos, tagad, kad vairs neduros, nevaru kompensēt to, kas zudis un sabradāts.
Lai gan ārstējos, tieksme pēc narkotikām ir saglabājusies joprojām. To mazina ar metadonu, kas arī ir narkotika, bet vājākas iedarbības un nav lietojama intravenozi. Nav bijušo narkomānu, ir tikai tie, kas neduras,” piebilst J. Makarova.
Kontingents kļūst jaunāks
“Es zinu, kā jūtas cilvēks, kas atkarīgs no narkotikām. Tāpēc tie, kas nāk uz šļirču apmaiņas punktu, man uzticas.
Daudzi jautā, kā atmest? Atbildēt nav vienkārši. Svarīga ir tuvinieku attieksme, cik vecs ir narkotiku lietotājs un cik ilgi to dara. Jebkurā gadījumā cenšos palīdzēt. Četriem, kas vērsušies pie manis, jau septiņus mēnešus izdevies atturēties no duršanās.
Kontingents, kas duras un nāk uz maiņas punktu, kļūst aizvien jaunāks. Tie ir 11, 12 gadus veci jaunieši un nupat arī desmitgadīgs. Pēc viņa brīvprātīgas pieteikšanās uz asins analīzi diemžēl konstatēta HIV infekcija. Vairākums no intravenozo narkotiku lietotājiem ir 16 līdz 20 gadus veci,” saka J. Makarova.
Narkotikas neatrisina problēmas
“Saikne “narkotikas – likumpārkāpums” ir cieša, pirmajam seko otrais. Cilvēks, kam nepieciešamas narkotikas, neizbēgami bruģē ceļu uz cietumu, jo gatavs uz visu, lai iegūtu naudu, par ko tās nopirkt. Bet nauda, tāpat kā deva, vajadzīga jo tālāk, jo lielāka.
Gribi vai negribi personības degradācija ir nodrošināta. Narkomānu vidū nav draugu, pat šķietami vistuvākais cilvēks domā vispirms par sevi un to, kā nodrošināt savu kārtējo dozu.
Nav tādas narkotikas, kas dotu vairāk par skaidru prātu, vairāk par labsajūtu kaut vai mirklī pludmalē pie jūras. Tā ir tikai šķietamība, ka ar narkotiku palīdzību var atrisināt savas problēmas. Uz dienu aizbēgot no īstenības, rīta pamošanās to tikai divkāršos.
Vai narkotiku dīleru uzvedība par kaut ko neliecina? Viņi neizmanto ne vieglo pieejamību, ne to, ka ir līdzekļi, par ko iegādāt narkotikas. Viņi ieinteresēti taisīt naudu uz citu atkarības rēķina.
Narkomāns ir kā dālderu kulīte, ko krata, krata, līdz pāri nepaliek nekas,” sarunu nobeidz J. Makarova.
Fakti:
AIDS profilakses centrs informē, ka līdz 15. augustam Latvijā reģistrēti 1460 HIV inficēti cilvēki,
1064 gadījumu notikuši, lietojot intravenozās narkotikas,
63,6 procenti narkotikas lieto grupās pa diviem līdz četriem cilvēkiem,
20,7 – vienatnē,
7,4 – grupās pa pieciem līdz septiņiem,
8,3 – grupās ar vairāk nekā septiņiem dalībniekiem.
