Zemē izmests laiks! Tāds prieks man nepatīk, un alkohola radītā līksmība arī pretīga.
63.
“Zemē izmests laiks! Tāds prieks man nepatīk, un alkohola radītā līksmība arī pretīga. Paldies par kūkām! Esmu arī noguris kā suns. Vai tad kādas pieklājības dēļ būtu jākvern līdz rītam?” dēls aiziet gulēt.
Ģimnāzija ir pabeigta. Otrā rītā ir svētdiena un brokastis kā parasti baudām kopā. Tā ir tāda kā maza izlaiduma atsvēte. Apskatām dēlam sadāvinātās veltes, vāzēs sakārojam abas ar Karīnu ziedus. Arī Tālis šorīt nesteidzas un pat telefons klusē. Tad brokastu laikā Ralfs pēkšņi pieceļas kājās kā kādu tostu uzsaukt un paziņo: “Esmu cieši nolēmis iestāties Medicīnas akadēmijā. Tas ir mans galīgais lēmums. Tā ir nozare, par kuru nezinu interesantāku. Droši vien mācīšos par psihiatru.”
Pirmā no šī negaidītā paziņojuma attopas Karīna: “Tu nu gan esi to nosapņojis pagājušajā naktī, tik pēkšņi! Kas ir psihiatrs? Tas, kas trakos ārstē?”
“Cilvēkam ir gars un miesa. Psihiatrs ārstē garu, jūtas, visu smalkāko, kas mājo smadzenēs. Tu vēl to nesaproti, neesi neko daudz par cilvēku mācījusies,” tā Ralfs.
Tālis dēla izvēli nenopeļ, taču droši vien savos sapņos šo vietu viņš Ralfam neparedzēja. Daudz mūsu ģimenē bijis grūtu tikšanos ar šīs profesijas cilvēkiem. Arī Ralfa paša apslēptākās likstas vēl nav noskaidrotas. Neesmu dēlu vairāk par to tincinājusi. Mūsu mājās nav pieņemts līst dvēselē, ja durvis uz turieni ciet. Ar neuzmanīgi izteiktu vārdu var daudz ko sabojāt. Ralfam ir jūtīga dvēsele. Prātoju, vai dēlam ir kādas romantiskas mīlestības jūsmas, bet jautāt neuzdrīkstos. Viņš pats ir noteicējs par saviem pārdzīvojumiem, un medicīnas izvēlē tiem laikam gan piekrīt liela loma. Viņš, studējot psihiatriju, izpratīs arī sevi, izpratīs manus depresīvos stāvokļus, tēva alkohola slimību un daudzās likstas, kas plašai sabiedrībai ir svešas. No sirds vēlu dēlam veiksmi un zinu, ka izvēlētais ceļš nav viegls. Ir vasara savā viskrāšņākajā rotā. Ziedu laiks, putnu dziesmas. Dabas prieks iespaido arī mani. Dēls sāk savas patstāvīgās dzīves gaitas. Par viņa panākumiem es pat nešaubos.
Pēc nedēļas iesniegt dokumentus Medicīnas akadēmijā braucam ar Ralfu divatā, jo Tālim ir kāds svarīgs pasākums, no kura esot atkarīgs viss viņa bizness. Brauciens ir skaists. Autoprieka azarts mani joprojām nav pametis, un mēs traucamies, tikpat kā lidojam uz nākamo Ralfa dzīves posmu. Viņš līdz ar astoņpadsmit gadu sasniegšanu ir dabūjis jau vienpadsmitajā klasē autovadītāja tiesības, taču pie stūres es jūtos drošāk. Dēls neiebilst un, tikai palīdzot orientēties ceļa situācijās, reizēm iesakās: “Uzmanies! Var apdzīt!” vai ko citu. Ja mani komandētu kāds cits, es droši vien pukotos, taču dēla rūpe man glaimo. Jūtu vīrieša atbildību un plecu. Ir tik patīkami vest savu lielo dēlu uz viņa jaunās dzīves sākumu. Šoreiz mašīnu stāvvietā nolemjam neatstāt. Jūtos pārliecināta, un blakus ir mans stūrmaņa palīgs. Kamēr Ralfs kārto visas formalitātes Medicīna akadēmijā, sēžu mašīnā un klausos radio, vēroju vecpilsētas dzīvi. Atpūšos. Jūtos tik brīva un laimīga kā reti kad.
Atceļā iecienītajā ceļmalas restorānā paēdam pusdienas. Dēls ir izsalcis un ēd ar apetīti.
