Gaujienas pagasta “Jaunpriednieki” ir viena no nedaudzajām sētām, kur var lepoties ar ābolu ražu.
Gaujienas pagasta “Jaunpriednieki” ir viena no nedaudzajām sētām, kur var lepoties ar ābolu ražu. Ābeles ir vecas, bet augļu ir daudz. Parasti vienu gadu ir āboli un otru nav, bet Anastasijas Ekures dārzā tie ir divus gadus pēc kārtas.
“Apmēram pirms piecdesmit gadiem braucām uz Igauniju pēc ābelītēm un stādījām. Šķirņu nosaukumus nepateikšu, bet vasaras ‘Dzidrie’ āboli ir visgaršīgākie.
Tagad ābelēs ir tikai ziemas āboli, ko glabājam pagrabā svaigus. Šobrīd tie ir cieti un skābi, bet būs ēdami vēl nākamajā vasarā,” stāsta A.Ekure.
Tāpat kā daudzus A.Ekuri izsūtīja uz Sibīriju. Pēc deviņiem gadiem viņa atgriezās Gaujienā, stādīja ābeles un iekopa māju apkārtni, lai ir prieks pašiem un citiem. A.Ekure slauka pat ceļu, kas ir pie mājas.
“Žēl, ka nevienam āboli nav vajadzīgi un tie zemē sapūst. Kādreiz devu internātskolai, bet tagad nevajag. Pašai vairs negaršo. Kad no Sibīrijas pārbraucu, tad gan nevarēju vien atēsties. Nu glabāju mazbērniem,” klāsta saimniece. A.Ekurei ir meita un dēls, bet mazbērni studē Rīgā un strādā Īrijā. “Jaunpriedniekos” nav lopu, bet ābeles un plūmes līkst no augļu smaguma.
“Pienu var nopirkt par 15 santīmiem litrā. Labāk audzējam kartupeļus, burkānus un sīpolus. Tomātus nestādām, jo to maz vajag un arī var nopirkt,” atzīst A.Ekure. Saimniecei patīk rudens puķes.
