Dzīvei mazpilsētā vai lielpilsētā ir savi plusi un mīnusi, tāpēc, izšķiroties par labu vienam vai otram variantam, parasti izvēlas no abiem mazāko ļaunumu un sirdij tuvāko labumu.
Dzīvei mazpilsētā vai lielpilsētā ir savi plusi un mīnusi, tāpēc, izšķiroties par labu vienam vai otram variantam, parasti izvēlas no abiem mazāko ļaunumu un sirdij tuvāko labumu. Diemžēl gadās situācijas, kad šāda taktika nesniedz gaidīto rezultātu un pat viens negatīvais aspekts spēj aizēnot vairāku pozitīvo aspektu esamību.
Pievēršoties konkrētāk dzīvei mazpilsētā, gribētos uzsvērt vienu no tās lielākajām nelaimēm – tajā esošās sabiedrības izteikto tieksmi jaukt personīgās ar darba attiecībām. Situācijas, kurās savu apstiprinājumu gūst iepriekš izteiktais apgalvojums, ir daudz un dažādas, taču pati nežēlīgākā ir apziņa, ka no tā izvairīties nevar.
Iespējams, ka šādu gadījumu ir daudz salīdzinoši mazā iedzīvotāju skaita dēļ, kas liek vienām attiecībām dublēties ar otrām. Iespējams, ka tā ir nepareiza izpratne par šiem diviem jēdzieniem, kas bieži noved pie maldīgiem uzskatiem, cik daudz drīkst jaukt minētos attiecību veidus.
Taču tikpat labi var uzskatīt, ka mazpilsēta ir tā vieta, kur, notikumiem risinoties mazākos mērogos un šaurākā cilvēku lokā, skaidrāk var saskatīt sabiedrības kopējo iezīmi – kontrolēt iespējami vairāk personu dažādās dzīves sfēras, sava mērķa realizācijā manipulējot te ar vienu, te otru no attiecību veidiem.
Ir dzirdēts teiciens, ka viena cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Ja mēģināsi respektēt otra brīvību, var gadīties, ka ierobežosi savējo, tāpēc patiesībā te varētu runāt nevis par divu dažādu attiecību formu nepareizu izpratni, bet ietekmes sfēru dalīšanu, kur lielākas izredzes iegūt sev lielāku platību ir tam, kas spēj sagrābt savā varā iespējami vairāk cilvēka dzīvi veidojošos faktorus.
Līdz ar to ir izdevīgi atsaukties uz personīgajām attiecībām, lai nostabilizētu darba pozīcijas, vai izmantot sava iztikas pelnīšanas avota piedāvāto specifiku, lai gūtu virsroku privātajā sektorā. Šā iemesla dēļ dažreiz rodas sajūta, ka iepriekš minēto attiecības modeļu dalīšana privātajās un darba attiecībās nemaz nepastāv, jo ir tikai vienas attiecības – attiecības starp cilvēkiem.
No šāda aspekta raugoties, cilvēku ilūzija par mistiskas robežas esamību starp dažādiem attiecību veidiem liekas smieklīga, taču savu labumu dod arī šādas iedomas, jo vismaz uz brīdi ļauj kādam sevī radīt drošības un stabilitātes sajūtu, ka vienu attiecību pārtrūkšanas gadījumā paliek vēl otras.
Tiesa gan, jāatzīst, ka atskārsme par robežu trūkumu ir pārāk smaga, lai bezrūpīgi ļautos ilūzijām par to esamību, tāpēc varbūt ir vērts jau laikus padomāt ne tikai par šādu ilūziju izskaušanu, bet savlaicīgu teritorijas iezīmēšanu, kas paredz lielākas brīvības iespējas un mazāku atkarību no citiem, jo, iespējams, tieši šāda pieeja ir drošākais veids, kā mazināt jebkura kritiena sāpīgumu.
