“Kur tad paliktu tavs bizness, bez kura tu neiztiec ne dienu?” tincinu mīlas spēlē iekarsušo vīru.
54.
“Kur tad paliktu tavs bizness, bez kura tu neiztiec ne dienu?” tincinu mīlas spēlē iekarsušo vīru. “Kad redzēsi, kā lielie biznesmeņi atpūšas, tad uzzināsi, cik viss ir labi savienojams,” Tālis sarunai par nopietnām lietām pieliek punktu.
Mans pirts izklaides tērps rosina vīra fantāzijas, un atpūtas iestāžu dzīve mums varbūt vēl priekšā. Arī es tik bieži savas vēlmes esmu apslāpējusi. Kālab gan? Vēlāk iesakos, ko viņš domā par Lauru. Vai arī viņa un Intars būs pirts pasākumā?
“Tu domā, ka tur būs grāmatvedes? Ja nav pārliecības, ka šīs pirts viesi spēj par redzēto klusēt, neder pārsteidzība. Šo pāri es vēl tik labi nepazīstu. Intars ir izpildīgs, taču alkohola iespaidā kļūst pļāpīgs, un Laura ir tipiska sieviete.”
“Vai es arī tavā uztverē esmu tipiska?”
“Tu esi ļoti netipiska,” Tālis atkal kļūst šķelmīgs.
“Vai tavā slavenajā pasākumā nebūs darīšana arī ar reketieriem?”
“Drīzāk jau tur būs arī miesassargi,” Tālis vēl piemetina, un pie šīs sarunas mēs vairākas dienas neatgriežamies. Vēl viņš man piekodina – nevienam neko nestāstīt, ne tēvam, ne mātei, nemaz nerunājot par Ritu.
Nākamajās dienās kā parasti Tāli redzu tikai skrējienā. Vakaros ieracies savos dokumentos, sarunās pa telefonu ar partneriem. Reiz viņš zvana arī Augustam. Ieklausos sarunās: pārspriež kādas mašīnas atdzīšanas lietu, runā par kokmateriālu nodošanu no Elvīras meža īpašuma. Nu tur darbs iet pilnā sparā. Pēc abu vīriešu sarunas ar mani vēlas runāt arī Elvīra. Nu mēs esam līdzvērtīgas sarunu partneres, un nekas neliecina par bijušu attiecību vēsumu. Kamēr mēs būsim izklaidē, viņi abi ar Augustu atbraukšot pasaimniekot “Saulstūros” un parunāties ar mazbērniem. Viņa esot piemirsusi savas bijušās “celles” garu. Tiešām, kāpēc gan ne? Dēla mājā ir iebūvēta arī viņas daļa.
Gita pa šo laiku ir izaugusi, pabeigusi vidusskolu un, neizturējusi konkursu Universitātes Juridiskajā fakultātē, aizbraukusi uz Vāciju strādāt par guvernanti. Nu sākot pienākt pirmās vēstules. Tālis sarunās vecāko meitu nepiemin bieži, tomēr par visu ir lietas kursā. Tagad arī es saprotu, ka ar Gitu man nekas nav jādala. Laiks un Elvīras roka visu ir izlīdzinājuši. Kad pienāk diena, kurā braucam uz Tālim zināmo pirti, Augusts un Elvīra mūsu sētā iebrauc ar kādu neredzētu automašīnu.
“Šodien mums pieder “Mersedess”, zini un ievēro. To, ka esmu no Augusta drauga mašīnu aizņēmies, vari nezināt.”
“Uz smalku vietu jābrauc ar šiku mašīnu,” piemetina Augusts. “Saka gan, ka pēc cepures sagaida, bet pēc prāta pavada. Šoreiz Vālodzēm svarīga ir cepure.”
Man brīnīties neatliek laika. Esam jau nedaudz aizkavējušies. Ievaicājos, ko mēs ņemam līdzi, bet Tālis atsmej, ka svarīga ir tikai nauda., un tā esot jau iemaksāta. Pasākuma sponsori esam mēs un ne vienīgie. Rudens ir visā savā krāšņumā.
Kļavas kā nokaunējušās savā sārtumā birdina lapas mūsu ceļā. Vakars atnāk ar noslēpumainu dabas elpu. Man gribētos šādā laikā soļot pa lapu čabošo taku un izjust rudeni, ko jutīsim atkal tikai nākamgad.
