Visas pārmaiņas Latvijas lauksaimniecībā sākotnēji tiek dēvētas kā “pārmaiņas zemnieku labā”, taču, kad process ir beidzies, par zemnieku tīši vai netīši tiek piemirsts.
Visas pārmaiņas Latvijas lauksaimniecībā sākotnēji tiek dēvētas kā “pārmaiņas zemnieku labā”, taču, kad process ir beidzies, par zemnieku tīši vai netīši tiek piemirsts.
Lauksaimniecībā šobrīd pārmaiņas ir skārušas piensaimniecību. Gan pēdējā laika aktualitātes piensaimniecībā, gan no masu medijiem izskanējusī informācija nepārprotami norāda, ka valdības politika ir vērsta uz piena pārstrādes koncentrēšanu. Līdzīgi procesi notiek arī kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Pagaidām par to masu medijos izskan tikai augsto kungu viedoklis, bet nav skaidrs, kā tad būs ar mazākajiem lauksaimniekiem. Protams, šīs idejas iniciatori uzsver, ka tās ir kārtējās pārmaiņas zemnieku labā un viens no mūsu valsts uzdevumiem “ceļā uz Eiropu”. Tajā pašā laikā jāmin, ka Eiropas valstīs sekmīgi attīstās un pastāv mazie un vidējie piena pārstrādes uzņēmumi.
Attiecībā uz “pūliņiem” Latvijas zemniecības labā būtu vērts paanalizēt, ko īsti šāda koncentrēšanās varētu atnest piena ražotājiem un mūsu valsts lauku iedzīvotājiem kopumā?
Viens no visbūtiskākajiem jautājumiem ir piena iepirkuma cenas, kas nenoliedzami ir labs “ierocis” monopolizācijas iniciatoru rokās. Tiek solīts, ka piena iepirkuma cenas būšot krietni lielākas nekā pašlaik, nododot pienu mazajiem un vidējiem piena pārstrādātājiem. Taču par to, kā cena mainīsies, neeksistējot vairs mazākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem, netiek runāts. Vienkārši loģiski izsecināms, ka divi līdz trīs pastāvošie piena pārstrādes monopoluzņēmumi gūs iespēju pilnībā brīvi diktēt piena iepirkuma cenu atbilstoši savām vēlmēm – tātad neierobežoti zemāku.
Mazās saimniecības izzudīs
Šobrīd Latvijā ir daudz tādu piena piegādātāju, kuriem ir tikai divas līdz desmit govis un piena nauda dažkārt ir vienīgais ienākumu avots. Ja būs divi vai trīs lieli pārstrādes uzņēmumi vai gan tad šis mazais piena piegādātājs vairs būs vajadzīgs? Grūti iedomāties lielās piena cisternas izbraukājam pa mazajiem lauku celiņiem pie katras zemnieku saimniecības, tāpat nav reāli, ka saimniece varētu kraut sava zirga ratiņos piena kanniņu un nogādāt to, teiksim, Rīgā. Turklāt ikviens no lauku piena pārstrādes uzņēmumiem pazīst savu piena piegādātāju un vienmēr ir gatavs palīdzēt risināt saimnieciskās problēmas. Tik labi zināmie naudas aizdevumi pavasara sējai, siena pļaujai, ražas novākšanai, kā arī neplānotiem un neparedzētiem izdevumiem grūtās situācijās ir tikai viens no savstarpējās sadarbības veidiem. Lielie pilsētas uzņēmumi ir tāli, sveši un nepieejami – ir problēmas līdz turienei nokļūt, zemnieki nezina, pie kā vērsties, kuram būs laiks iedziļināties un saprast. Mazās lauku saimniecības pamazām izzudīs reizē ar reģionālajiem piena pārstrādātājiem, valstij un valdībai jau līdz šim mazie lauku uzņēmēji ir bijuši neērti un nevajadzīgi. Tiesa, skaistu un atbalstošu runu ir bijis daudz, bet zemnieku tik viegli neapmānīs – reālie darbi runā skaidri un nepārprotami.
Gatavā produkcija maksās dārgi
Jau šobrīd piena pārstrādes produktu cenas ievērojami pārsniedz piena izejvielas iepirkuma cenas. Lauku cilvēks ir spiests pārdot pienu lēti, bet gatavā produkcija ir dārga. Pārstrādes koncentrēšanās tikai palielinās šo starpību, jo monopols varēs diktēt ne vien minimāli zemu piena iepirkuma cenu, bet arī noteikt maksimāli augstu gatavās produkcijas cenu.Veselīgā konkurence būs iznīcināta lielo uzņēmumu peļņas interesēs. Turklāt, piena “vizināšana” uz lielpilsētu un gatavās produkcijas “vizināšana” atpakaļ uz ciemata veikalu arī reāli padārdzinās produktu, protams, uz pircēju rēķina.
Nepieciešama stingra nostāja
Kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri strādā mazajos piena pārstrādes uzņēmumos? Daudzviet laukos pienotava ir lielākais darba devējs. Pašvaldībām viņu teritorijā esošās pienotavas ir liels ieguvums arī nodokļu maksājumu ziņā, jo daļa nodokļu paliek pagasta kasē. Pagasts saņem arī šo pienotavu finansiālu atbalstu kultūras, sporta un citu pasākumu organizēšanā. Koncentrācijas rezultātā dažos mazajos piena pārstrādes uzņēmumos tiks izveidotas piena savāktuves, kurās vajadzēs ne vairāk kā trīs līdz četrus darbiniekus, bet pārējās pienotavas vienkārši papildinās Latvijas laukiem jau tā tik ierasto ainavu – pamestas, aizaugušas un izdemolētas ēkas tikai mēmi stāstīs, ka kādreiz te ir bijusi pienotava, kurā ritējis spraigs darbs, strādājuši vairāki simti cilvēku, mājojušas idejas, labas ieceres.
Vai tādā veidā mūsu valsts un valdība atbalsta lauksaimniecību un attīsta lauku infrastruktūru? Vai varbūt tas ir tikai kārtējais veids, kā padarīt biezāku jau tā biezu naudas maku? Vai Latvijas robežas tiek novilktas tikai gar lielpilsētas vaļņiem, kuriem pāri paskatīties augstajiem kungiem nav ne laika, ne vēlēšanās? Vai šo pārmaiņu rezultātā Latvijas piena pārstrāde nonāks ārvalstu biznesmeņu rokās un mēs kārtējo reizi izrādīsimies kalpi nevis kungi paši savā zemītē?
Atbildi nesīs laiks, bet šodien vēl šo atbildi spējam ietekmēt. Monopolizācijas process ir atkarīgs ne vien no augstu biznesmeņu vēlmēm, bet arī no latviešu zemnieka stingrās nostājas.
Piena piegādātāji: seko 18 paraksti
