Arī Ralfs grib braukt līdzi, un tēvs kā par brīnumu piekrīt: “Lai redz, kur nonāk dzērājs”.
Arī Ralfs grib braukt līdzi, un tēvs kā par brīnumu piekrīt: “Lai redz, kur nonāk dzērājs.” Tā nu mēs braucam: vīrieši priekšā, mēs trijatā pakaļējā sēdeklī. Sākumā Evelīna ir samērā mierīga, bet drīz atkal sāk runāt visādas nenormālas lietas un prasa solīto malku.
“Nu mēs jau braucam tur, kur tie pilnie trauki pāri iet,” Tālis mierina, “labāk uzdziedi kādu dziesmu, man mašīnā radio neskan.”
Apstulbstam, Evelīna tiešām sāk dziedāt čērkstošā balsī laikam sev mīļu dziesmu “Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze”, taču pēc pirmā pantiņa tālākie vārdi ir atmiņā izdzisuši. Nu viņa paģēr man un Ritai dziedāt līdzi. Galvenais pašreiz ir aizvest mūsu slimnieci līdz galam. Mēs tāpēc varam arī dziedāt. Izdziedam daudzas tautasdziesmas un Evelīna rauj līdzi no visas sirds. Kad esam tikušas līdz ” Upe nesa ozoliņu,” mūsu vidū sēdētāja sāk raudāt. Arī viņai kaut kā trūkstot. Esam vēl tikai pusceļā. Atkal mašīnā esot salīduši kādi kustoņi un nelīdz nekādi mierināšanas vārdi. Ir baisi visu to redzēt un noklausīties. Arī Ralfs ir visa šī Evelīnas ārprāta liecinieks, un varbūt tā arī ir laba pretalkohola propaganda savā visatbaidošākajā veidā. Kad Straupē divi sanitāri saņem mūsu atvesto pacienti pie pleciem un pazūd uzņemšanas nodaļas durvīs, jūtos it kā pašai kaut kas ar domām nebūtu kārtībā. Evelīnas satraukums un skaļā dziedāšana ir laikam ietekmējusi mūs visus.
“Vai tiešām tā no dzeršanas sajūk prātā?” vaicā Ralfs, kad nokārtojuši slimnīcas dokumentus atkal braucam mājās. “Vai to var maz izārstēt?”
“Galvenais ir līdz tam nenonākt,” atbild Tālis. “Kad tu vēl biji mazs, es arī te ārstējos, atceries, bijāt arī ciemos. Tu, mamma un vecaistēvs…”
“Jā. Tu man biji uztaisījis stabulīti, un nāca bargs pērkons, kad mēs braucām projām.”
“No tā laika es arī nedzeru ,un tas ir vienīgais ceļš.” Tālis pieliek sarunai punktu, un mēs runājam par ikdienišķām lietām. Labi, ka nekas tamlīdzīgs manas ģimenes dzīvē nav atkārtojies. Jūtos, kā redzējusi svešu ugunsgrēku, kurā mēs esam bijuši tikai uguns stihijas dzēsēji un paši atgriezušies savā uguns neskartajā mājā.
Ar Evelīnu dzīvu mēs vairs nesatiekamies. Pēc nedēļas no Straupes pienāk ziņa, ka viņas sirds nav izturējusi un Egila māte ir mirusi. Noskaidrojas arī, ka Evelīna ir vai nu pati krītot sasitusies vai pat piekauta. Kas nu vairs tagad meklēs, kā saka, vēju gaisā, kas bija viņas alkohola orģiju liecinieki. Trauma vēl vairāk sarežģījusi ārstēšanās gaitu. Tā kā Egils ir projām, mēs atkal esam Ritas palīgi un padomdevēji. Tālis salīgst vīrus, kas atgādā Evelīnu mājās. Viņai nu vedekla ir nopirkusi jaunas drēbes un priežu koka mūža māju. Kad aizvedam mirušo uz kapličas saldētavu, Egila māte tur novietoto aizgājēju pulciņā izskatās sakopta un, liekas, viņas seju rotā smaidam līdzīga grimase. Atpestīta no mūžīgās slāpes, tikai piecdesmit gadus pavadījusi šai saulē. Vai dēls zinās viņas biogrāfijas datus? Zinu, ka kopā abi bijuši tikai līdz Egila pusaudža vecumam. Iedomājos, ka, piepulcējusies veļu pulkam, viņa gan arī pati negribēs atcerēties savas zemes dzīves pieticīgo saturu. Pēc nedēļas, kad atgriežas Egils, viņš neizrāda nekādu satraukumu. Arī bērēs pavadītājiem nenobirst neviena asara. Mazais pulciņš kapu malā iebauda Ritas sarūpēto cienastu. Tā ir gribējis dēls, viņam dzīvē mātes ir bieži trūcis, ja izvēlējies tik vienkāršu pavadīšanu. Viss, kas bijis, ir izteikts dzimšanas un miršanas datos, un domu zīme pa vidu kā bezgalīgā slāpe.
