1923. gada 11. septembrī Jaunlaicenes pagasta “Rēveļos” Lejasblusu ģimenē pasaulē nāca pirmdzimtā meitiņa, kurai vecāki deva vārdu Biruta, tobrīd nenojaušot, ka šūpulī līdzi ielikuši arī labu veselību un dzīvesprieku līdz pat simt gadu skaistām vecumdienām.
Tagad Biruta dzīvo savā namiņā Apē un par dzīvi nesūdzas. Cik nu vien spēj, apdara mājas darbus, pagatavo ēst, izkurina krāsni, palasa avīzes un vakaros ieslēdz televizoru, lai noklausītos jaunākās ziņas. Aprūpi viņa uzticējusi sociālajai darbiniecei apenietei Ivetai Piģulei, kura sirmo kundzi pieskata jau 13 gadus. Ar abām tiekos Birutas mājās viņas 100. dzimšanas dienas priekšvakarā.
Bērnība aizvadīta Jaunlaicenē
Rūpniecības ielā, Apē pie baltas ķieģeļu mājas mani sagaida un iekšā aicina aprūpētāja Iveta Piģule. Atverot istabas durvis, pretī plūst patīkams siltums. “Birutiņa iekurinājusi krāsni, lai istabās mīlīgāk dzīvot. Es tikai sanesu malku, reizēm arī salieku krāsnī, bet saimniece pati iekurina un pieskata, līdz istabas siltas,” saka I. Piģule. Tur jau nāk arī viņa pati – tumšsarkanā kleitā, sakārtotiem matiem un smaidu sejā. Biruta labprāt kavējas atmiņās un pastāsta, ka augusi četru bērnu ģimenē Jaunlaicenes “Rēveļos”, kas robežojās ar Veclaicenes pagastu. Vecāki Vilhelmīne un Kārlis Lejasblusas bijuši lauksaimnieki, tādēļ mājās darba nekad netrūcis. Biruta bija vecākā meita, un viņai darāmā “ķēris” visvairāk, bet ģimenē vēl auguši māsa Milda un divi brāļi – Jānis un Imants. Bērni līdzi ar vecākiem darījuši visus lauku darbus, gājuši ganos, likuši lopiem priekšā barību kūtī, gaidot tos atgriežamies no ganībām.
Dzīves ceļš aizved uz Api
Pirmo izglītību Biruta ieguva trīs kilometrus attālajā Romeškalna skolā. Tad sākās karš, kad krievi ģimenei noņēmuši visus lopus un lauksaimniecības tehniku. Imantu iesauca vācu armijā, līdz ar ko viņš arī pēc kara palika uz dzīvi Vācijā. No Sibīrijas Lejasblusas izspruka tikai tādēļ, ka mammas sirdsdraudzene bija ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja sieva. Māsu Mildu dzīve aizveda uz Mālupes pagastu, bet brālis Jānis pārcēlās uz Cēsīm. Laukos vairs nebija, ko darīt, tādēļ arī Biruta devās mācīties viengadīgajā Apes lauksaimniecības skolā. Pabeidzot to, viņa darbu rada toreizējā Apes slimnīcā par veļas izsniedzēju. Tad patērētāju biedrība Apē uzcēla maizes ceptuvi, kur vajadzēja darbiniekus. Biruta bija gatava pāriet darbā tur, izmācījās kursos Rīgā un sāka darbu ceptuvē. Maizes ceptuvē darbs nebija viegls. Lai arī Biruta bija brigadiere un strādāja maizes mīklas sagatavošanā, cehā vienmēr bija karsti. Viņa atceras, ka tolaik bija daudz neapzinīgu darbinieku, kuri mēdza lietot alkoholu un darbu pamest novārtā. “Kārtība bija stingra, neviens nevarēja paņemt sev ne maizes kukulīti. Pietika sūdzmaņu, kas cits citu vēroja un par pārkāpumiem ziņoja,” atceras viņa.
Darbs nebija viegls
Tolaik pretī maizes ceptuvei atradās patērētāju biedrības autotransporta darbnīcas. Tur strādāja Alfons Teteris, kurš mēdza mest acis uz maizes ceptuves brigadieri Birutu. 1962. gadā abi draugu un radu lokā mija gredzenus lauku mājās “Rēveļos”. Sākumā jaunā ģimene uz dzīvi apmetās mazā istabiņā Apes centrā, bet tad, kad Alfons spītīgi teicās iet projām no darba, ja netiks pie lielāka dzīvokļa, viņam piešķīra māju Rūpniecības ielā. Ģimenē bērnu nebija, tādēļ abi veltīja sevi darbam. Audzēja sivēnus, turēja govi, vistas, aitas, stādīja kartupeļus, dārzeņus, lai viss iztikšanai būtu pašiem, jo veikalos tobrīd pārtiku nopirkt nevarēja.
Biruta un Alfons pa ballēm nestaigāja, viņiem darbdiena bija gara un grūta, arī mājas saimniecība prasīja savu, tādēļ pēc darba gribējās palikt mājās atpūsties.
Maizes ceptuvē B. Tetere nostrādāja visu atlikušo darba mūžu. Tikai 1996. gada jūlijā viņa devās atpūtā, lai gan tolaik jau bija pensionāre.
Lai dzīvotu, jākustas
Apenietei savu pilsētu iespējams vērtēt tādā gadu posmā, ko var vien retais. Pilsēta simts gadu laikā ir acīmredzami mainījusies un attīstījusies, tagad saka sirmā kundze. “Kādreiz cilvēki tik daudz nepievērsa uzmanību savas mājas apkārtnei. Piemājas zeme bija apstrādāta, tur auga dārzeņi pašu galdam un lopbarībai nepieciešamie. Nelielo zālienu ap māju appļāva ar izkapti. Tagad laiki mainījušies. Tikai retais vairs audzē kādu lopiņu un tam nepieciešamos dārzeņus, tāpēc daudz darba, lai nopļautu zāli ap māju. Ir pieejami moderni zāles pļāvēji, kas mauriņu padara skaistu, līdzenu,” novērojusi B. Tetere. Arī viņai piemājas dārziņš uz pusi sarucis. Kāds kartupelis, bietes, burkāni, sīpoli, kabači, ķirbji un puķes. Aprūpētāja Iveta piebilst: “Biju atvaļinājumā, braucu garām, redzu, Birutiņas dārziņš aizaudzis. Piestāju un izravēju, lai arī tas neietilpst manos darba pienākumos. Palīdzēju iesēt un izaudzēt, kā tad neizravēšu!?”
“Vakar aizgāju uz šķūni sīpoliem lakstus noņemt, nosēdos, bet pēc tam netiku augšā. Mocījos, mocījos visādi, kamēr aizrāpoju līdz šķūņa durvīm, kur varēju pieturēties, tad piecēlos. Reizēm ravējot turpat vagas malā atguļos atpūtināt kājas, bet kaimiņi garāmbraucot jau uztraucas, vai neesmu mirusi,” smej Biruta. “Pati jau vēl sev ēst sataisu – nomizoju un sagriežu kartupeļus, piegriežu burkānus, pieberu frikadeles, un zupiņa gatava. Jākustas jau ir, tādēļ jau dzīva esmu!” teic Biruta.
Ciemiņi nav reti
Birutas tētis par mammu bija 20 gadus vecāks, bet aizsaulē abi devās 85 gadu vecumā. “Kas zina, varbūt būtu dzīvojuši ilgāk, ja toreizējie dakteri būtu spējuši mammai izārstēt gūžas locītavu, kurā iemetās gangrēna, un tētim arī bija problēmas ar veselību,” prāto B. Tetere. Bet viņas vecmamma, tēta mamma, gan nodzīvojusi garu mūžu, nosvinot savu 106. dzimšanas dienu. Birutai draudzeņu palicis maz. Nesen viņa zaudēja kaimiņieni Rasmu Harju, ar kuru vai katru dienu pārmija vārdus, sēžot uz soliņa pie mājas. Biežāk ciemos, atnesot pienu, atnāca Rūta Pilskalne, regulāri piezvana un atbrauc brāļa meita Anda Lejasblusa ar savu dēlu Dāvi Auguli, kurš vasarā nopļauj arī zālīti. Anda uzņēmusies arī simtgades svinību organizēšanu Birutai, kad draugi un radi aicināti turpat krodziņā Apē sveikt sirmo kundzi. Dāvis tagad pieskata arī lauku mājas Jaunlaicenē, kas nu gan palikušas tukšas. Biežs ciemiņš ir arī vīra Alfona dēls Jānis Teters no Veclaicenes. “Tagad, kad Rasmas vairs nav, šefību pār mani uzņēmusies Rasmas meita Anita. Kad skurstenis mājai kūp, zina, ka ar mani viss kārtībā. Citreiz, kad gribu ilgāk pagulēt, arī krāsniņa nav iekurināta. Tad viņa satraucas un zvana aprūpētājai, lai mani apskata,” stāsta sirmā kundze. Ikdienā Birutu apciemo arī kāds kaķis, kuru viņa labprāt pabaro, turot rūpi, lai viņam ir svaigas zivis.
Ikdienā garlaicīgi nav
B. Tetere teic, ka ikdienā par garlaicību nevar sūdzēties. Daudz laika paņem rīta cēliens, kad, pieceļoties no gultas, jāsaģērbjas, jāpagatavo brokastis un jāiekurina krāsnis. “Vakar viņa, sēžot pie karstas malkas plīts, izcepusi pankūkas!” brīnās aprūpētāja Iveta. Bet Biruta atbild, ka piens, lai nepaliktu vecs, bija jāizlieto: “Piekususi gan biju, pēc tam tūlīt gāju gulēt.”
Vasarā, turoties pie kūjiņas, var pastaigāt pa lauku, paravēt, rudenī palēnām novākt izaudzēto, biežāk gribas arī dienā pagulēt. Bet vakaros Biruta pievēršas “Alūksnes un Malienas Ziņām”, kas visus šos gadus ir viņas pastkastē, un saviem mīļākajiem raidījumiem televīzijā “Panorāma” un “Kas notiek Latvijā”. “Burti gan varētu avīzē būt lielāki,” viņa tik nosaka un priecājas, ka pašai vēl prāts ir. “Kad atnāku viņu aprūpēt, mums ir, par ko runāt. Viņa man izstāsta, ko jaunu izlasījusi avīzē, ko runāja ziņās, kas jauns bija žurnālista Jāņa Dombura raidījumā, jo man nav laika šādām nodarbēm,” saka I. Piģule. Pagājušajā rudenī Biruta vēl bija kājām aizgājusi uz pilsētas centru pēc medus. Atpakaļ gan tad netika, ar Ilvas Sāres gādību, kura viņu bija ieraudzījusi pa logu, Anita Harju viņu aizveda mājās.
Daudz baltu dieniņu, ilgu mūžu dzīvojot!
