Jums raksta pensionāre no Jaunlaicenes pagasta. Kādreiz biju ļoti liela dzejas cienītāja, nevarēju bez dzejas dzīvot, ļoti patika un arī tagad dažreiz pārlasu Ārijas Elksnes un citu dzeju.
Jums raksta pensionāre no Jaunlaicenes pagasta. Kādreiz biju ļoti liela dzejas cienītāja, nevarēju bez dzejas dzīvot, ļoti patika un arī tagad dažreiz pārlasu Ārijas Elksnes un citu dzeju.
Mani satrauca sestdienas avīzes numurā (16. decembrī)
I. Sāres “Prieks”, likās, ka tas jau agrāk ir lasīts tikai ar cita autora vārdu.
1967. gadā es lasīju M. Bārbales dzejoli no krājuma “Laimes pakavs”, domāju, ka nebūšu pa šiem gadiem sajaukusi autorus. Citēju:
Mans prieks
Es to atradu, es to turu,
Es tam neļauju projām iet.
Vai pār visām vainām man
jāskumst,
Vai par sāpēm man asaras liet?
Spiežu lūpas pie Daugavas ledus,
Lūpas nesalst, bet ledus kūst,
Un no manas sen meklētās
dziesmas
Sirmā upe uz pusēm lūst.
Un ar manu sen meklēto domu
Pati skaistākā zvaigzne mirdz,
Un ar manu sen meklēto vārdu
Tikties steidzas kāda cita sirds.
II
Ņem manu prieku, ja tev pāri
Bēdas kā kalnu cepures krīt,
Ja tev, gar aizu malām ejot,
Pēkšņi un negaidot kāja slīd.
Ņem manu prieku un atpakaļ nenes:
Atpakaļ nestais dzīvei ir lieks.
Neņem pa daļai, paņem it visu.
Es būšu stipra, jo tevī mans prieks.
Tiešām savādi! Kaut kas izlaists un arī nedaudz citi vārdi jaunajai autorei… Kur palikusi cilvēku sirdsapziņa?
Nav divu vienādu cilvēku ar pilnīgi identisku domāšanu, prieka un mīlestības pārdzīvojumiem. Tās ir manas domas.
Ar cieņu – Vija Tarika Jaunlaicenē
