Tautā saka : katrs ar savu laimi dzimst. Un saka arī tā – laimīgs tas cilvēks, kas ar savu likteni apmierināts. Bet vai nu mana laime kā ritenis apgriezās, vai ūdenī iekrita, varbūt vienkārši – nebija ar pliku roku ņemama.
Tautā saka : katrs ar savu laimi dzimst. Un saka arī tā – laimīgs tas cilvēks, kas ar savu likteni apmierināts. Bet vai nu mana laime kā ritenis apgriezās, vai ūdenī iekrita, varbūt vienkārši – nebija ar pliku roku ņemama . Kā migla ātri pazuda, jo laimei jau palaikam tās vieglās kājas.
Viņa laikam arī nemanīja , ka cēlos agri , jo rīta stundai zelts mutē. Naski rāvos, zinot, ka darbs ir laimes avots. Un ik pa brīdim piedomāju – katrs pats savas laimes kalējs. Varbūt tobrīd, kad man saplīsa krūze, viņa līdz ar vēju skrēja. Bet varbūt vienkārši nezināja, ka trauki uz laimi plīst. Ar asarām bēdu robu nepiepildīsi…
Tautā saka- laime ejot tur, kur to negaida- pa aizmirstu taciņu. Varbūt pameklēt tepat blakus? No nelaimes līdz laimei jau neesot diez cik tālu. Kaut gan – jo laimi meklējot, jo viņa bēgot…
Un kurš gan to laimi tā īsti redzējis? Aiz svārku stūra neviens nav noķēris. Nav arī kā zirgu stadulā piesējis. Un varbūt gudrāk būs savu laimi nemērīt ar cita olekti? Katram mākonim sidraba maliņa, katrai nelaimei laimīte galā. Tāpēc veci ļaudis māca – labas dienas raksti akmenī, sliktas smiltīs – tad tev vienmēr labi ies.
